Kā iemācīt bērnu dalīties ar mantām?

Dalīties ar mantām nav viegli. Arī pieaugušajiem. Vai mēs būtu ar mieru iedot kaimiņam uz laiku savu auto vai jauno klēpjdatoru? Bērnu ar mantām mudina dalīties sava vecuma bērnu sniegtais paraugs, nekā, kad to pašu darījis pieaugušais.

Stāsta Gunārs Trimda,  psihiatrs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā tālr.28603764:

Spēja dalīties ar mantām parādās no 3-4 gadu vecumā. Līdz tam laikam bērnam liekas, ka mantiņu atpakaļ dabūt vairs nevarēs.

Stāstāt par otra bērna sajūtām:” Ja negribi, vari nedalīties. Es tikai šaubos, vai citu reizi arī kāds gribēs dalīties ar tevi.”

Noteikti nevajag aizmirst bērnu paslavēt, ja redzat, ka negribot, bet tomēr manta tika iedota otram.

Izrādāt savu prieku par to, ka bērns, neskatoties uz to, ka nav vēlējies, tomēr ir iedevis otram savu mantu.

Nesaucat savu bērnu par egoistu, jo ”zīmoga uzlikšana” rezultātus nenes.

Nebaidāt bērnu, jo īpaši ar sociālu izolāciju,- nesakāt:” Tu esi skopa, ar tevi pavisam noteikti nekad vairs neviens nespēlēsies un nerunāsies. ”

Neuzdodat arī savam bērnam retoriskus jautājumus :”Kāpēc tu nevēlies dalīties ar mantām?” Labāk atbalstāt bērnu, sakāt bērnam, ka jūs viņa sajūtas labi saprotat:” Dalīties ar citiem ne vienmēr gribas un ir patīkami. Dažkārt tas tevi sarūgtina un rada tevī dusmas, bet citreiz tas var sniegt gandarījumu.”

Nevajag  arī lūgties, sakot, dari to mammas dēļ. Citādi bērns to darīs baiļu dēļ zaudēt jūs un jūsu mīlestību.

Ļoti iespējams, ka vecākā meita ir greizsirdīga uz jaunāko, tā būs cīņa par jūsu uzmanību, izrunājat to. Nevajadzētu bērniem liegt izrādīt greizsirdības jūtas. Par to var runāt atklāti:”Var redzēt, ka tev nepatīk jaunākā māsa.” ”Tu ļoti gribētu,lai viņa šeit nebūtu.” ”Tu noteikti vēlētos būt ģimenē vienīgais bērns.” ”Tu dusmojies, kad redzi, ka es noņemos ar tavu māsiņu.” ”Tu biji tik dusmīgs,ka biji gatavs iesist viņai. To es nepieļaušu, bet tu man noteikti pasaki, kad jutīsies pamesta.””Ja tu jūties vientuļa un pamesta, pasaki to man, un es veltīšu tev vairāk laika.”

Pirmajam bērnam ir svarīgi saprast, ka māte tik bieži un ilgstoši aprūpē otru bērnu nevis tāpēc, ka to tik ļoti mīl, bet gan tāpēc, ka šim bērnam ir vajadzīga palīdzība. Ja pirmais bērns sapratīs, ka otrais sagādā mātei ne tikai patiku, bet arī daudz darba, viņš ātrāk spēs samierināties ar jauno situāciju. Visdrīzāk pirmais bērns šādu pieredzi varēs iegūt tad, ja māte viņu iesaistīs otra bērna kopšanā un izrādīs pateicību par šo palīdzību. Atkarībā no bērna vecuma viņš var vismaz turēt pudelīti, varbūt arī palīdzēt, kad jāmaina autiņi, pasniegt dvieli vai šampūnu. Tad bērns konstatēs, ka zīdaiņa kopšana tiešām nozīmē darīt darbu. Turklāt viņš apzināsies savu svarīgumu, un, kopjot mazo, piedzīvos arī kopības izjūtu ar māti. Protams, nevajag pārspīlēt un atņemt vecākajam bērnam bērnību uzliekot viņam ”vecākā” lomu, kam būtu ”iepriekš jau viss jāparedz un jāsaprot.” Var teikt:”Tagad pārģērbsim mazo, ieliksim viņu gultā un iesim TEV gatavot vakariņas.”