Ja domā padoties, izlasi šo!

Nolēmu arī es padalīties stāstā par to, kā man gāja ar krūts zīdīšanu, par kuru man nebija necik labu domu jau grūtniecības laikā.

Mana krūts zīdīšanas pieredze man pašai bija liels pārsteigums. Es nepavisam nebiju no tām topošajām māmiņām, kas krūts zīdīšanu gaidītu ar sajūsmu un patikšanu. Nepavisam nē! Godīgi sakot, vēl ilgi pirms es uzzināju, ka man būs plānotais ķeizars, no krūts zīdīšanas baidījos pat vairāk kā no parastām dzemdībām, jo kā faktu pieņēmu, ka būs ļoti sāpīgi, ka šķīdīs asinis, mani ēdīs no rīta līdz vakaram un bez jēdzīga pārtraukuma, kamēr būšu bez spēka un pagalam.. Turklāt jau grūtniecības laikā mani krūtsgali bija īpaši jutīgi un sāpīgi. Ar šausmām gaidīju, kas notiks, kad tiem klāt ķersies bēbis 8-12 reizes diennaktī. Šermuļi pārskrēja... Mana doma bija – lai man piedod visas mātes zīdītājas, bet es šito lietu neizturēšu...

Jautāsiet, kur man tādas domas?? No draudzenēm ar līdzīgu pieredzi, no informācijas pārbagātības, kur liela daļa uzmanības koncentrējas ap to kā atrisināt visādas nebūšanas par un ap krūts zīdīšanu. Vārds, kas figurē māmiņu pieredzes apmaiņā par krūts zīdīšanu bija „cīnīties, izcīnīt, nepadoties” utml. Kas tur patīkams, es domāju. Tā nu es, topošā māmiņa, lasu, dzirdu, klausos kādas mokas mani gaida. Nepietiks ar negulētām naktīm un piebļautām ausīm, tad vēl arī noēsti krūtsgali un cīniņš ar bēbi, pašai ar sevi un krūts zīdīšanu. Vārdu sakot, krūts zīdīšana man nepatika pirms es to vēl dabūju pamēģināt.

Un tā nu es apbruņojos un nopakojos ar visu iespējamo arsenālu pret sāpēm un asinīm :D Manā dzemdību somā bija veselas četras ziedes (!), ar kurām plānoju uzsākt šo „cīniņu” un turēt līdz pirmajām neizturamajām asaru straumēm. Bepanthen, Panthenol, Avent un pat Purelan (ar gudru ziņu īpaši smagiem gadījumiem..). Neizpalika arī Avent krūšu uzgaļi. Bet Tavu skādi –nepamanīju, ka tiem ir divi izmēri. Protams, biju nopirkusi t.s. mini uzgaļus. Satraucos, ka tie droši vien nederēs un pie pirmās izdevības tiku arī pie „normālajiem”. Tā nu biju sevi kaut cik nomierinājusi un paļāvos – kas būs, būs!

Vēl pabiedēšu dažas māmiņas un pateikšu, ka nopirku un savas dzemdību somas dibenā paslēpu arī Similac Advance 1 un barošanās pudelīte, jo biju pārliecināta, ka neizturēšu jau pirmajās dienās. Un tas viss pat ņemot vērā to, ka devos uz t.s. mazulim draudzīgo Jūrmalas slimnīcu. Domāju, ka kluso, kamēr neviens neredz, dot mazulim maisījumu gadījumā, ja nu viņš būs pilnīgā badā (jo man nebūs piena), es – galīgi noēsta (ar saplēstiem krūtsgaliem), bet jēgas no tā nekādas (jo bērnam vajag ēst).

Lai viss nešķistu tik melns, pateikšu vēl, ka uz slimību biju paņēmusi līdz literatūru par krūts zīdīšanu „Krūts zīdīšanas ABC”  un arī Diānas Zandes doto informāciju Māmiņu kluba topošo vecāku nodarbībās, jo cerēju, ka varbūt man tie iedomātie trakumi ies garām.

Un tā nu pienāca diena doties uz slimnīcu..

Lieki piebilst, ka no mana ekipējuma netika izmantota pat puse un mazulim draudzīga slimnīca bija īstā vieta, kur vajadzēja nonākt tādām, kā man. Bet vispirms gribu teikt, ka ieraugot savu mazo mīļumu, es nevarēju iedomāties, ka nemēģinu un necenšos barot viņu ar savu pienu. Visas manas bailes un sadomātais kaut kur pagaisa kā nebijis, jo viņš gulēja manās rokās maziņš un mīļš un kluss un viss, ko viņš vēlējās, ir būt pie mammas, manos apskāvienos un drošībā. Diānas Zandes padomi bija mana lasāmviela Nr.1, kad sāpēja, kad zuda spēki, kad gribējās padoties un mest mieru un, kad prātā arvien vairāk iezagās doma par maisījumu, kas varētu izbeigt sāpes un glābt manas krūtis..

Bet... mans prāts nevarēja to visu salikt kopā, jo neesmu no tām, kas viegli padodas, lai kas tas būtu par jautājumu vai situāciju. Tā kā Jūrmalas slimnīca ir mazulim draudzīga slimnīca, kas atbalsta tikai un vienīgi ekskluzīvu krūts zīdīšanu, tad ikviens darbinieks tur zināja dot padomus par barošanu. Ļoti žēl, ka neatceros vārdu kādai bērnu māsai, taču viņas vārdi lika man atmest ikvienu domu par „šmaukšanos”. Viņa teica, ka mans  mazulis zīž uz 10 un piens man pavisam noteikti ir. Par to mēs arī pārliecinājāmies. Bet visvairāk mani spēja nomierināt un iedrošināt viņas vārdi: „Vai tad nav tā, ka sāp tikai pirmajās sekundēs un tad vairs nē?!”. Un patiešām – vai tad es nevarēju paciesties pāris sekundes? Vai tiešām es nespēju tikt pāri tām dažām sekundēm un tomēr izturēt? Bija tieši tā, kā viņa teica. Paldies viņai!

Manam bēbim tūlīt, tūlīt divi mēnesīši un es baroju tikai ar savu pienu. Maisījums tagad noglabāts dziļākajā skapja stūrī, bet Purelan es tagad smērēju uz lūpām :D Pamēģiniet – labāka par higiēnisko lūpu krāsu. Un galvenais – kas par spīdumu :D :D

Tagad man nāk smiekli par savām bailēm un domām, bet, ja nopietni – es patiesi biju īsta potenciālā pudeļu barotāja, pārņemta ar visādām domām par to ļaunāko, kas saistās ar krūts zīdīšanu. Es noteikti negribu teikt, ka tas bija mans cīniņš vai mana uzvara vai vēl kas. Manā rīcībā bija visi līdzekļi, lai padotos ātri vien un pieliktu punktu krūts zīdīšanai, bet, iespējams, šī t.s. aizmugure un alternatīvas atrašanās turpat blakus dzemdību somā bija tas, kas lika atkal un atkal atlikt to uz vēlāku laiku. Diāna Zande teica: „Padomā labi, pirms raksti atlūgumu krūts zīdīšanai” .Tad nu es padomāju gan un mans mazulītis un viņa labsajūta un veselība bija man pirmajā vietā! Esmu vienkārši laimīga, ka man pietika prāta un gribasspēka nepadoties un pārkāpt pāri pirmajām grūtībām! Lai izdodas arī citām bailīgajām :)

Uzzini vairāk par krūts zīdīšanas stāstu konkursu ŠEIT! un laimē dāvanu no Philips Avent!