Es neesmu tipiska mamma, bet mēs katra savā veidā esam unikālas...

Mani mates lomā neiedomajās pat man tuvakie cilveki- parasti par šādu tēmu izmetu izsmeļošas replikas, ka  man būs bērni tikai tad, kad zinātne būs tik ļoti attīstījusies, ka dzemdēs vīrieši... :)

To, ka man būs bērns līdz 26 gadu vecumam nolēmu jau tālajos savos 17, pat biju izdomajusi, kurš būs mana bērna tevs.... tā arī bija!

Pirmais, kas attiecinams uz mani, kā māti- es vairs neesmu viena- egoistiski skanēs, bet man vienmēr būs meita, par kuru rūpēties, un viņai mamma, kas viņu mīļos un lolos- tā ir milzīga atbildības sajūta mūža garumā.

Kā jau tiku iepriekš rakstījusi, grūtniecības laikā, biju staigajošā anekdote- visu, visu laiku, kas attiecināms uz bērniem pierakstīju sava īpašaja bloknotā... :)

Mana loma kā mātei, lai arī bija tik ļoti gaidīta un plānota, jau no sākta gala- nebija tāda, kā izsapņots, jo dzīvē nekad neko nevar paredzet. Un nav tā kā pasakā!

Es bieži domaju, kā būs, kad mana meita izaugs- šī neziņa mani nomoka ir milzīga vēlēšanās, lai viņai būtu pret mani līdzīga attieksme, kā man pret savu māti.

Vēl mani māc šaubas, vai viņa mani nenosodis, jo zinu, ka visu nevar izdarīt perfekti, bet tik ļoti gribas, lai manam bērnam būtu viss un par to nebūtu nekas! Gribas viņu pasargāt no visa ļaunā un ielikt pūrā, lai mācās no citu kļūdām- jo savējās sapēs- bet tā sažņaudzas sirds, kad tavam bērnam sāp un tu esi praktiski bezspēcīga, tu vari tikai paņemt viņu klēpi, samīļot un mierināt.

Es vairs neteikšu, ka mana dzīve ir tikai mans bērns- mana nabassaite ar bērnu pārtrūka- līdz ar aktīvo darba gaitu uzsākšanu- un tagad ir savadāk, ja kadreiz, kad vēl nestradāju un dienu no dienas bijām kopā, man brīžiem radās neizsakāma vēlēšanās atpūsties, tad tagad ir otrādi- esmu anormāli noilgojusies- un viņa pēc manis arī.

Ja vēl pirms mirkļa doma par otro grūtniecību likās neiedomājama, jo tas būtu pēc manas loģikas egoistiski attiecībā uz Elizabeti- viņa man ir īpaša :) Tad tagad viss ir iespējams.

Saka, ka nemirstību var iegūt divejādi- vai nu car darbiem, vai nu caur bērniem- savu nemirstību esmu guvusi.

Mātes lomā iesoļojot kļuvu piezemētāka, apdomīgāka, un jā, beidzot laicīgi pārrodos mājās no darba- jo mani mājās ar platu smaidu uz lūpām un lielu apskāvienu sagaida mans mazais ķipars- mana Elizabete!

Domāju, ka visas mammas man piekritīs, ikdienā ir neizsakāmi laimes brīži, kad tavs bērniņš iemācās ko jaunu- arī ar mani tā ir! Un tik laimīga- cik laimīgu mani dara tieši tas, ka esmu mamma- es savā dzīvē neesmu bijusi- līdz ar bērnu radu arī piepildījumu sev!

Ar bērna tēvu mēs dzīvojam atsevišķi, bet Elizabetes svarīgākos mirkļus mēs pavadām kopā- kā piemēram, gada jubileja, Ziemassvetki- Jaunajā gadā tētis netika, bet ieradās savu podziņu apsveikt astotajā martā.

Es daudz fotogrāfeju un daudz rakstu- vairāk par savam sajūtām konkrētaja mirklī- varbūt aiz bailēm, ka bērns, kad izaugs- jautās kāpēc tā, bet emocijas mums mainās katru mīļu mirkli, tapēc līdz ar bērna dzimšanu sāku pierakstīt katras mūsu dienas izjūtas, katru sīkumu, ko viņa izdarīja un kā es reaģēju! Man tam ir īpašs albums!

Un vēlāk pēc gadiem viņa varēs izlasīt, par mammas lielo parsteigumu un sajūsmu, kad mans bērns sāka sēdēt, jo tas notika visai negaidīti. Par to, kā mamma bija izdomajusi, ka pirmais zobiņš manai pelei līdīs augšā, bet izrādās iznāca ātrāk apakšējais. Par to, kā kopā mācījāmies un kas tieši konkrētajā mirklī viņai likās vissaistošākais... Tas ir daudz- bet tā ir dzīve.

Es neesmu tipiska mamma- bet mēs katra savā veidā esam unikālas un mazliet netradicionālas. Un tai pat laikā mūs visas vieno , kas kopīgs- bērns, lai ar ko mēs nodarbotos- māmiņas vienmēr atradīs kopīgu valodu... :)

Un nobeigumā manas meitas smaids, kas liks Jums pasmaidīt- es zinu... :D