Ķermeņa masāža
25.05 14:30-15:30
Brīvo vietu skaits: 1
Bērnu līdz trīs gadu vecumam aprūpe bērnunamos atstāj graujošu ietekmi uz visu turpmāko dzīvi, tādēļ būtu nepieciešams iespējami ātri politiķiem rast risinājumu, kā nodrošināt šī vecuma bērnu audzināšanu ģimenē.
Pie šādas atziņas 21.decembrī nonāca Alternatīvās bērnu aprūpes alianses un tiesībsarga Jura Jansona rīkotās diskusijas «Bērna vajadzības un tiesības uz atbilstošu alternatīvo aprūpi ģimeniskā vidē» dalībnieki.
Psiholoģe ar ilggadēju pieredzi, konsultējot aizbildņus, adoptētājus, audžuģimenes, Guna Berga un psiholoģijas doktore, psihoterapeite, nodibinājuma «Centrs Dardedze» psiholoģe Laura Pirsko uzsvēra, ka starptautisko pētījumu rezultāti ir pierādījuši, ka bērniem no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam ir svarīgi, lai būtu viens nemainīgs aprūpētājs, kas viņam radītu stabilitātes sajūtu. Ja bērnam ir drošības sajūta šajā vecumposmā, tad viņa attīstība norit harmoniski.
Kā liecina Tiesībsarga biroja šī gada augustā apkopotie dati, Latvijas bērnunamos atrodas 198 bērni līdz divu gadu vecumam.
«Grūti būtu iedomāties bērnunamu, kur katram bērnam būtu individuāls aprūpētājs. Taču tajā pašā laikā nedrīkst pretnostatīt, ka ģimene ir labākais, bet bērnunams - sliktākais risinājums bērna aprūpei un audzināšanai. Ja institucionālajā aprūpē būtu iespējams nodrošināt ģimenes modelim līdzvērtīgu aprūpi un audzināšanu, tas būtu ļoti veiksmīgi,» uzsvēra Berga.
Latvijas Bērnu psihiatru asociācijas prezidente Ija Cimdiņa sacīja, ka nekad nebūs tā, ka nebūs bērnunamu, taču ir svarīgi valstī apzināties, vai valsts stiprina bērnu aprūpes institūcijas vai tomēr meklē veidus, kā bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināt iespēju augt audžuģimenēs.
Līga Šīrona, kuras ģimenē aug adoptēta meitenīte, atzina, ka tie bērni, kuri agrīnā vecumā ir bijuši spiesti dzīvot bērnunamā, ir ieguvuši tādu dzīves pieredzi, kas viņiem atstājusi traumu uz visu mūžu, un ne visizcilākie audžuvecāki, ne speciālisti nespēj no bērna zemapziņas izdzēst to traumu, ko viņš ir guvis bērnunamā.
Šīrona aicināja valsts institūcijas meklēt risinājumus, lai agrīnajā vecumā bērniem tomēr būtu iespēja augt audžuģimenēs vai potenciālajās adoptētāju ģimenēs ar nosacījumu, ka gadījumā, ja bērns kļūst juridiski brīvs, viņām pirmajām ir tiesības šo bērnu adoptēt.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valetīna Gluščenko atzina, ka pašvaldības taupības nolūkos nav ieinteresētas bez vecāku aprūpes palikušos bērnus ievietot audžuģimenēs, tā vietā bērni tiek aizvesti uz bērnunamiem, kur visas uzturēšanas izmaksas sedz no valsts budžeta.
Kā negatīvu iezīmi Gluščenko minēja arī sabiedrības attieksmi, kura uzskata, ka audžuģimenes bērnus ņem tikai naudas dēļ, nevis tādēļ, lai par viņiem gādātu.
Labklājības ministre Ilze Viņķele (V) uzsvēra, ka Labklājības ministrija (LM) pēdējos gados ir konsekventi aizstāvējusi bērnu intereses un nav mērķtiecīgi būvējusi jaunus bērnunamus. Tā vietā ir izveidota audžuģimeņu institūcija. Sākumā tās bija 16 ģimenes, bet tagad jau 600 ģimenes visā valstī. Ministre atzina, ka par vienādu naudas summu dažādos bērnu sociālās aprūpes centros tiek nodrošināta atšķirīga pakalpojumu kvalitāte.
Pēc dienesta pārbaudes valsts sociālās aprūpes centrā «Kalkūni», kas sabiedrības uzmanības lokā nonāca pēc slima jaunieša novārdzināšanas, LM ir izveidojusi darba grupu, kas izvērtēs, kā nodrošināt vienādu pakalpojumu kvalitāti visos sociālās aprūpes namos.
Viņķele solīja mainīt arī finansēšanas kārtību, kas veicinātu bērnu nonākšanu audžuģimenēs, nevis bērnunamos.
Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks, departamenta direktora vietnieks Mārtiņš Moors diskusijas dalībnieku uzmanību vērsa uz to, lai valsts mērogā tiktu ieviesta bezmaksas sistēma, kas izglītotu jaunos vecākus, sniegtu viņiem zināšanas par bērnu aprūpi, audzināšanu, jo lielākā daļa problēmu, kādēļ bērni paliek bez vecāku aprūpes, ir tādēļ, ka patlaban skolā netiek runāts par ģimeni, atbildību par bērnu audzināšanu.
Diskusijas noslēgumā tiesībsargs Jansons atzina, ka Latvijā bērnu tiesību aizsardzība ir deklarēta normatīvajos aktos, taču dzīvē tā netiek īstenota, ir radīti dažādi birokrātiski šķēršļi, nav sadarbības starp pašvaldībām un audžuģimenēm, kā rezultātā cieš nevainīgi bērni, kuriem nav lemts kopš mazotnes augt ģimeniskā vidē.
Viņš rosināja meklēt veidus, kā mainīt sabiedrības attieksmi pret tiem cilvēkiem, kuri uzņēmušies rūpes par tiem bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības.