Cīņa par katru piena lāsīti

Esmu trīs bērnu māmiņa un ļoti ar to lepojos, jo bērni, tas ir papildinājums visai manai notikumu, piedzīvojumu un pārdzīvojumu bagātajai dzīvei.

{smallpic:1}

Pirmā meita man dzima 18 gados, tad par dzīvi neko daudz nedomāju un arī ar krūts barošanu mums sanāca tikai 2 mēneši, jo vienkārši pieniņš pazuda, tad pēc 3 gadiem piedzima dēls un atkārtojās līdzīga situācija, tik tagad izturējām 4 mēnešu krūts barošanu un pieniņš atkal pazuda. Tā kā varu teikt, ka mani lielie bērni ir vairāk mākslīgi baroti, nekā ar krūti.

Un tā kā mūsu dzīve nav izdibināma un notiek tas kam jānotiek un mums netiek jautāts, pēc vairākiem gadiem paliku viena ar diviem skolas vecuma bērniem, jo bērnu tētis aizgāja citās saule. Tad jau gan nodomāju, nu viss vairāk bērniņus ne un ne, bet tad pēc gandrīz 17 gadu pārtraukuma kad bija nodibināta jauna ģimenīte sevi šai pasaulei pieteica mana mazā meitiņa, mana pastarīte, kurai manu veselības problēmu pēc vajadzēja šajā pasaulē ierasties pusotru mēnesi pirms laika.

{smallpic:3}

Un tā nu skaistā augusta pēcpusdienā ieraudzīju mazu kunkulīti , kurš pat nesvēra 2 kg un līdz ar to mūsu pirmā sastapšanās bija tikai mazu mirklīti, jo mazo aizveda uz intensīvo nodaļu un ielika inkubatorā. Cik ļoti es sabēdājos, kad sapratu, ka man nav pieniņa ko pacienāt savu mazulīti un tad sākās cīņa par katru piena pilīti, jo es tik ļoti gribēju meitiņu barot ar savu pieniņu.

Es katras 3 stundas atslaucu pa pilītei, pilītei un tā ar katru dienu man pudelītē bija vairāk pieniņa, ko aiznest mazajai, jo tik mazus bērniņus vel pie krūts neliek (krūts zīšana taču ir smags darbs un tiem bērniņiem ,kuri ir dzimuši pirms laika ir maz spēka un viņi nevar izzīst no krūts tās pāris pilītes). Pēc nedēļas mūs pārveda uz bērnu slimnīcu, uz nodaļu priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem un tur mūsu cīņa turpinājās, jo mazā auga un pieniņu ar katru dienu viņai vajadzēja arvien vairāk, bet es nepadevos tā arī regulāri katras  3 stundas atslaucu pienu un baroju mazo.

{smallpic:2}

Un tad pienāca diena, kad atļāva mazo likt pie krūts, ai, cik gan tas man likās jauki, jo mazā sajūtot pupu , to paņēma uzreiz un jau pēc pāris dienām mūsu likstas ar to, ka mazā varētu atteikties ēst krūti bija garām. Mazā ēda ļoti cītīgi un pat daudzas no māsiņām brīnījās, kā tāds mazulītis var būt tik sparīgs ēdājs.

Un tā es izbaudīju , ko nozīmē bērniņu barot ar krūti līdz pat gandrīz šodienai. Tagad mazajai jau pēc pāris nedēļām būs pusotrs gads un tikai kādas dienas 3 esam sākuši atradināt tā pilnīgi no šīs ekskluzīvās barošanas.

{smallpic:4}

Es ieteiktu gan visām mammām to izbaudīt, jo kad biju slimnīcā daudzas māmiņas neizturēja un pārstāja cīnīties par pieniņu.

{smallpic:5}

Zinu tas ir grūti, bet tikai sākumā, jo pēc tam tas ir tik atvieglojoši, kad visur kur ej kopā ar mazuli, tev pieniņš vienmēr līdz un tas ir svaigs un vienmēr gatavs lietošanai un nav vajadzīgas ne pudeles, ne knupju utt.

{smallpic:6}

PS. Jā, vēl aizmirsu piebilst, kaut arī mana Linda Paula dzima pirms laika pirmā gada laikā viņa neslimoja ne ar vienu no vīrusa infekcijām, tā ka arī to varētu sasaistīt ar to, ka bērns, kurš tiek barots tikai ar mātes pienu mazāk slimo.

Visu cieņu, trīs bērnu māmiņa Laila!