Bērna seksuālā audzināšana

Agri vai vēlu vecākiem nākas no bērna mutes dzirdēt jautājumu: „Kā rodas bērni?” vai „Kāpēc man nav krāniņš, bet brālim ir?” tad ir pienācis īstais laiks uzsākt bērniem seksuālo audzināšanu. Kas tā tāda ir un kā runāt ar bērnu par delikātiem jautājumiem, stāsta psiholoģes Liene Sevastjānova un Daina Dziļuma, kā arī "Papardes zieds" valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle.

Bērna seksualitāte

Kas tad īsti ir bērna seksualitāte? Runājot par šo jautājumu, svarīgi atcerēties, ka bērna seksualitāte ir tā, ka meitene izjūt sevi kā meiteni, zēns kā zēnu. Tas ir jautājums par to, kā bērns vispār jūtas savā ķermenī un vai viņš jūtas drošs par sevi.

Bērna seksuālā audzināšana sākas jau māmiņas vēderā, kad vecāki sāk ar mazulīti sarunāties un stāstīt, ka viņš ir mīļš un gaidīts. Ieteicamākā „stratēģija” būtu gan vecākiem gaidīt bērniņu, nevis tieši puisīti vai meitenīti. Tomēr, kad mazais pasaulē jau ir ieradies, svarīgi viņu akceptēt jau kā noteikta dzimuma pārstāvi.

Bērnam pieņemt un mīlēt visu savu ķermeni palīdzēs arī tas, ka viņu samīļojot un stāstot, cik viņš ir labs un jauks, vecāki min, ka ne tikai pēdiņas un vaidziņi ir mīļi, bet mīļš ir arī dupsis, krāniņš utt.

Dzimumatšķirības un sevis izpēte

Katrs cilvēks sāk ar to, ka izpēta, kas viņš ir. Tajā brīdī, kad bērniņš var sevi aptaustīt, viņš sāk sevi piepazīt un izzināt un atklāj dažādas ķermeņa daļas, arī intīmās.

Ja bērniņš to dara tikai, lai izpētītu sevi un pie „krāniņa” vai „čuriņas” nepakavējas ilgāk, vai arī neķeras klāt šīm vietām, tikko kā ir noņemtas autiņbiksītes, tas ir normāli. Ja vecāki pamana, ka bērniņš izrāda pastiprinātu interesi par dzimumorgāniem, iesākumā jau jāpārliecinās, vai bērnam nav izsutis dupsis, vai kaut kas tur nesāp, vai nav parazīti utt. Ja viss ir kārtībā, jāpapēta jau dziļāk, kā arī pārmērīga bērna interese par dzimumorgāniem jācenšas novērst ar kādu aizraujošāku izklaidi.

Tas, ko vecākiem bērnam ir jāiemāca, ka sevis izpēte nenotiek publiski, ka tas ir intīms process, ko var darīt vienatnē.

Dakteru spēles

To, ka puisīši un meitenītes arī bez drēbēm izskatās citādāk, mazuļi aptver diezgan ātri, kaut vai spēlējot visiem tik zināmos „dakterus”. Vecākiem nevajadzētu par to satraukties, jo tā bērns iepazīst atšķirīgo, uzzina, kā izskatās pretējā dzimuma pārstāvis. Bērni viens otram parāda to, kas nav tam otram un tas ir tāpat, kā rādītu un pētītu pirkstus, degunu vai ausis.

Par to, vai bērniem vajadzētu redzēt kailus savus vecākus, domas dalās. Galvenais nosacījums – lai vecāki jūtas labi un jāņem vērā arī ģimenes tradīcijas. Ir ģimenes, kur no paaudzes paaudzē vecāki un bērni iet kopā pirtī un tā ir tradīcija, ir ģimenes, kurām tas nav pieņemams. Ja tomēr bērns ir redzējis vecākus kailus un sāk uzdot jautājumus, vecākiem vienkārši ir jāizskaidro viss, kā tas ir – ka tētis izskatās savādāk, nekā mamma, jo ir vīrieši un sievietes. Tāpat jāsauc redzētais vārdos!

Kā nosaukt TO vietiņu ?

Kā tad nosaukt lietas īstajos vārdos? Runājot ne tikai par dzimumatšķirībām, bet arī ikdienā vecākiem nākas lietot vārdus, kas apzīmē bērnu dzimumorgānus. To, kā dēvēt puisīša vai meitenītes „mantību” jāizlemj tikai pašiem vecākiem. Ja ģimenē pieņemami ir saukt zēna dzimumorgānus par fallu, krāniņu, mazo draudziņu vai peni, bet meitenītes par petenīti, čuriņu vai vāverīti, to tā arī var darīt. Galvenais intīmo zonu vispār kaut kā nodēvēt, nevis tikai teikt – tā vieta.

Kristīne Damškalne

Vai Tavs bērns jau atšķir meitenes no puisīšiem? Kā paskaidroji, kā viņi atšķiras?