Droši vien daudzi no mums kaut reizi dzīvē ir bijuši liecinieki pieaugušo nekorektai attieksmei pret paša bērniem. Un droši vien paši sev esam teikuši: es gan uz saviem bērniem nekliegšu, es ar viņiem varēšu vienmēr mierīgā ceļā vienoties. Bet praksē tomēr pierādās, ka būt par "priekšzīmīgiem" vecākiem nav viegli.
Kliegt uz bērniem nedrīkst to pašu iemeslu dēļ, kādēļ nedrīkst kliegt uz pieaugušajiem. Tev patīk, kad uz Tevi kliedz? Kā Tu pati jūties, kad uz Tevi auro? Un tagad ieslēdz iztēli, iedomājies, kā auro milzenis, kas ir 4x lielāks par Tevi (tieši tas ir tas, ko redz bērns, skatoties uz mums...)
Kliedziens ir nespēka pazīme
Kāpēc vecāki kliedz uz bērniem? Paši tipiskākie iemesli ir sekojoši:
- pēkšņs aizkaitinājums/dusmas uz kādu bērna rīcību;
- nespēks pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ar bērnu vienoties;
- ieraduma kliegšana (ir liela, bezspēka pilna pieredze, vecāki jau sagaida, ka viņus neklausīs, tāpēc izvēlas uzreiz sakliegt, bez mēģinājumiem vienoties).
Ja par šiem iemesliem tā kārtīgāk padomā, var izdarīt šādus secinājumus:
- ārējais kliedziena mērķis: panākt vajadzīgo uzvedību no bērna;
- iekšējais mērķis: tikt vaļā no savām emocijām.
Kas attiecas uz ārējo mērķi - pirmās divas reizes vajadzīgais efekts tiks panākts un bērns paklausīs. Bet vēlāk pieaug iespējamo variantu skaits. Pirmkārt, pie kliedziena pierod un vienkārši pārstāj reaģēt uz to. Otrkārt, kad vecāki kliedz uz bērnu, viņi paši piedāvā bērnam it kā pieļaujamu agresijas formu, kas ir verbāla, un bērns var sākt kliegšanu izmantot kā atbildes reakciju. Tā gadās ļoti bieži, jo vecāki taču bērniem ir piemērs, kuru bērni vēlas atdarināt. Tad nu sanāk gandrīz kā sacīkstes - kurš skaļāk kliegs, un nāksies tāpat izvēlāties citus mērus, lai bērns klausītu. Savu autoritāti bērna acīs Tu noteikti parādīsi, ja kļūsi mierīga jebkurā situācijā. Bērni uzmanīgi ieklausās, ja ar viņiem nerunā skaļi, bet stingri.
Bērnam ir vajadzīga motivācija, lai Jūs klausītu. Kliegšana, tāpat kā draudi un iepēršana vien motivē baidīties. Bērnam, lai viņš uzvestos, nav nekādas citas motivācijas, izņemot bailes no kliegšanas vai soda. Tāda motivācija nav noturīga un nav ilgspēlējoša - bērns vai nu ātri pieradīs pie kliegšanas un nereaģēs uz to, vai arī iemācīsies melot un būt viltīgs, lai izvairītos no soda.
Nav attaisnojuma
Krietni efektīvāk ir motivēt ar sapratni un vajadzību apmierināšanu, un pats galvenais, Tu taču negribi, lai no Tevis BAIDĀS. Tu gribi, lai Tevi CIENA un MĪL. Un par kādu mīlestību var būt runa, iedomājies, kādu emociju haosu jūtīgā un uzticīgā dvēselē rada Tavs kliedziens, tas vieš mazajā dvēselē bailes - "mani nemīl", vilšanos - "mani nesaprot", netaisnības sajūtu, aizvainojumu... Vai iegūtā paklausība (un varbūt arī neiegūtā) ir tādu upuru vērta?
Nekādi taktiskie mērķi (izņemot, ja runa tiešām ir par bīstamīnu: "Neaizties, karsts!"), nevar attaisnot tādu intesīvu psiholoģisku uzbrukumu kā vecāku kliegšana (un neaizmirsīsim - vecāki ir paši tuvākie cilvēki!) uz viegli ievainojamo bērna personību.
Kļūs nervozs vai agresīvs
Ja uz bērnu tiek kliegts pastāvīgi, viņš var kļūt nervozs, satraukts, viņš var no daudz kā baidīties, vai tieši otrādi - viņš var kļūt agresīvs un praktiski nevaldāms. Viņš vienkārši būs pieradis pie tā, ka ar viņu pārsvarā tiek runāts paaugstinātos toņos, un arī tie jau sen "nedarbojas".
Bērnu dārzā vienmēr ir redzams, uz kuru bērnu mājās kliedz: tādi bērni sākumā vispār nereaģē uz mierīgā tonī izteiktiem lūgumiem, un rotaļu laikā viņi paši kliedz uz rotaļlietām un saviem vienaudžiem. Vienmēr atceries, ka Tu ar savu piemēru parādi bērnam uzvedības paraugu, kuru viņš uzņems kā savējo saskarsmē ar citiem.
Iemācies valdīt pār emocijām
Vēl viens kliedziena mērķis - atbrīvoties no negatīvajām emocijām.
Tu, kā vecāks, esi tiesīgs uz dažādām emocijām (dusmām, aizkaitinājumu, nespēku utt.). Tev ir tiesības izrādīt šīs emocijas - nedrīkst tās sevī krāt. BET! Tavam bērnam ir tiesības nekļūt par Tavu jūtu izpausmes objektu tikai tāpēc, lai Tu kļūtu vesela, lai Tev paliktu vieglāk vai labāk. Tāpēc vecākiem jāatrod citi izlādēšanās veidi, kas būtu ekoloģiskāki un drošāki bērnam.
Jā un vēl - Tu esi liela un stipra, bērns ir maziņš un neaizsargāts, viņš pilnībā ir Tavā varā, kāpēc lieku reizi izrādīt savu varu ar emocionālu spiedienu. Tavs ienaidnieks ir nevis bērns, bet pašas nevaldāmās emocijas.
Ko darīt, kā pārstāt kliegt?
Kā tikt galā ar savām negatīvajām emocijām, kā nepieļaut agresiju pret savu bērnu?
Tikai mieru, sapratni, pacietību. Pacietība - tā vispār ir viena no vecāku svarīgākajām īpašībām. Vienmēr atceries, ka Tavā priekšā ir bērns, viņš vēl ir maziņš, viņš ātri novēršas, pārslēdzas, viņam ir grūti ilgstoši noturēt savu uzmanību, viņš vēl neprot apspiest savas jūtas. Atceries par bērna psihes īpatnībām, par dabīgajām krīzēm, par mazuļa temperamentu un neuzstādi pārāk augstas prasības, neattiecies pret bērnu ar "pieaugušo mēriem.
Ja bērns Tevi novedis līdz histērijai un jūti, ka nevari sevi vairs kontrolēt un esi gatava uz viņu sakliegt, vai viņam iesist, pasaki sev "Stop!", noskaiti līdz 10 vai 20 (starp citu, vari savu stāvokli paust runājot un skaitot balsī - tā Tu pie viena bērnam arī parādīsi, kā tikt galā ar savām spēcīgajām, negatīvajām jūtām). Ja pavisam nav palicis nekādu dvēselisko spēku - paņem brīvu brīdi, izej no istabas. Citā telpā vari iekaustīt spilvenu vai dīvānu, spēcīgi piesist kāju pie zemes, pašvīkāties vai saplēst papīra lapu utt. Var arī bērnu brīdināt :"Esmu dusmīga un man vajag tikt vaļā no niknuma.". Pacenties nomierināties.
Iedomājies sevi košās krāsās, kas būtu, ja Tu nenoturētos. Nostājies bērna vietā, iedomājies, ko viņš tagad jūt. Padomā vēlreiz par mazuļa uzvedības iemesliem, padomā, kāpēc viņš Tevi neklausa un nedzird. Izvēlies nepieciešamos vārdus un atgriezieties pie pārrunām - mierīgi un pacietīgi.
Nebaidies no kļūdām - visu nevar gribēt uzreiz. Ja Tu neprati noturēties un tomēr sakliedzi uz bērnu, jo tavs pacietības mērs bija pilns, Tu esi nogurusi vai Tev ir nepatikšanas darbā un jūti, ka Tev nebija taisnība, atvainojies bērnam no sirds.
Runā ar bērnu vienlīdzīgās pozīcijās, pastāsti, kāpēc tā uzvedies, atvainojies, paprasi piedošanu. Tā Tu iemācīsi bērnam būt godīgam, objektīvam un iemācīsi viņam atzīt savas kļūdas.
Protams, vecāku darbs ir atbildības pilns, tas ir jādara katru dienu un nav viegli tādu darbu darīt. Bet mērķis ir cēls - laimīgs, pārliecināts, harmoniski attīstīts bērns kā personība. Pacietība, sapratne un mīlestība ir svarīgākās sastāvdaļas ne tikai Tavā laimīgajā ģimenē, bet arī Tava bērna ģimenē, un tieši tagad Tu bērnam rādi piemēru un nosaki viņa nākotni. Tas, kāds bērns būs, ir atkarīgs no Tevis.
Ludmila Paškeviča, psiholoģe
tel. 29417425
es savam no 9 mēnešiem kladzināju, kādas emocijas kurā brīdī viņam ir. no divarpus gadiem viņš pats sāka teikt, kad ir bēdīgs, kad ir dusmīgs un par ko tas viss.
bet jautājums ir tiešām aktuāls - mamma dusmīga, jo bērns spītīgi turpina iesākto nedarbu, viņai jāiet uz otru istabu izdusmoties, lai nesakliegtu, jo pirmās 100 iebilduma reizes mierīgā tonī bērns nav dzirdējis, tikmēr bērns paliek un turpina darīt, ko darījis.
tā patiešām izskatās... 😃
lai būtu labs vecāks, šķiet, nekas cits neatliek, kā sistemātiski apmeklēt psihologu vai pat psihoterapeitu, lai spētu perfekti un bez kļūdām kontrolēt savas emocijas 😀