Ķermeņa masāža
25.05 14:30-15:30
Brīvo vietu skaits: 1
Sveikas!
Gribēju padalīties ar pārdomām par ārstiem. Pirms meitiņas dzimšanas, pati pie ārstiem nedevos dikti bieži, jo vienkārši nebija vajadzība. Taču zīdainīšiem gan ir jābūt dažādu speciālistu uzraudzībā, līdz ar to gana bieža ir došanās pie kāda no ārstiem.
Neirologs ir viens no tiem ārstiem, kurš ir jāapmeklē samērā bieži - biežuma ziņā uzreiz aiz ģimenes ārsta/pediatra. Neorologs ir tieši tas ārsts, kas vecākus nomierina par to kā attīstās viņu bērniņš, varbūt iesaka labākās rotaļas, dažādas vingrošanas utt. Nu vismaz tā tam vajadzētu būt. Diemžēl es gan esmu saskārusies ar pretēju situāciju!
Ārstes vārdu gan neminēšu, netaisu te antireklāmu un nevēlos kaut kā aizskart.
Šī neiroloģe strādā vairākos veselības centros Rīgā (cik man ir zināms) un vienu no šiem centriem sauc arī par vienu no labākajiem un bērniem draudzīgāko. Es gan meitiņu vedu pie viņas uz citu veselības centru. Kopumā meita bija pie viņas 3 reizes (pēc dzimšanas, apm 4 mēn un 8mēn vecumā). Katru reizi pēc ārsta apmeklējuma jutos sašutusi.
Pirmajā reizē aplūkoja mazulīti, iztaujāja mani (visi standarta jautājumi par mani, tēvu un dzemdībām). Uzreiz noteica, ka vajadzētu uz masāžām iet. Vismaz pāris noteikti vajag. Nesagaidīju jautājumu vai varu atļauties maksāt par masāžām, tomēr tas nav lēts prieks. Bet nu vajagot! Un ar tādu uzstājību, nevis kā ieteikumu. Kad bija kārta maniem jautājumiem, uzdevu mani uztraucošo jautājumu - kāpēc meitiņa guļ ar vienu aci puspievērtu, otru normāli ciet. Ārstes reakcija gan mani šokēja - paraustīja plecus un noteica "nezinu...." Man jau bija šoks, jo ne jau man ir jāmin par to kāpēc ir tā un tā. Izteicu savu minējumu, ka tas varbūt ir tādēļ, ka bija nabassaite 2x ap kaklu - atbilde joprojām bija "Nezinu...." Vai tad man ir jāzina? Man gan nav medicīniskā izglītība.
Nākošā vizīte sanāca apm 4mēn vecumā. Bērna lielais stress sākās līdz ko ārste ļoti strauji pagrieza bērnu un pielika pie spoguļa. Meitiņa pārbijās! Mājās ar spoguļiem problēmu nebija, viņai ļoti patika, bet te bļauj kā traka! Un bļauj viņa tiešām ļoti skaļi! ātri apskatīja bērnu un pacēla, iegrūda man rokās un pateica "mammīt, nomieriniet!" Atkal uzdevu jaut par to gulēšanu uz aci, tikai šoreiz jau bija izmeklējumu rezultāti - "nu laikam tā arī būs" Piedodiet, bet nu vai tas ir normāli? Atkal sākās runas par masāžām. Vajagot, obligāti vajagot! Viņa tik ļoti reklamēja tajā vc esošo fizioterapijas bloku, ka vai! Kad prasīju nosūtījumu, viņa tikai noteica - "Uz maksas masāžām norīkojumu nevajag! Mums šeit ir tikai maksas!" Jutos šokēta, jo kā var nedod norīkojumu! Tomēr tie laiki, kad bija jāiet pie konkrētiem ārstiem un nevieniem citiem, ir jau sen aiz kalniem! Izteicu savas zināšanas par to, ka viņai ir jādod norīkojums pie rehabilitologa, lai tas dod norīkojumu uz masāžām. Ar ļoti gariem zobiem, viņa norīkojumu tomēr uzrakstīja. Pie rehabilitologa tiku pārsteidzoši ātri, dakterīte ļoti jauka, sirsnīga, ar bērnu ņēmās un visu pārbaudīja ļoti mierīgi, jauki un bērns tikai priecājās. Viņa jau rakstīja norīkojumu masāžām, uzdevu savus jaut par to un ieminējos, ka meklēšu kādā citā vc, kur ir arī valsts naudiņa masāžām. Daktere nobrīnījās par manu tekstu un pateica "Kā, mums ir arī par valsts naudu! Un rinda nav gara!" Šajā brīdī abas ar dakterīti bijām vairāk kā pārsteigtas! Protams, ka meitiņa veiksmīgi tika uz masāžām citur un par valsts naudiņu.
Trešā un pēdējā vizīte bija apm 8mēn vecumā. Šoreiz gan daktere bija tāda ļoti laipna, sāku jau pilnīgi brīnīties, vai tiešām būs viss ok?! Viņa izteica pretenzijas par to, ka mazā nepareizi rāpojot. Pag, kā nepareizi?! Tikko biju pati un meita arī pie fizioterapeita un tā teica, ka viņa visu dara pareizi! Redz, vajagot kaut kādas sildīšanas. Nu ok, ja vajag, tad vajag! Kad nākošajā dienā aizgāju uz tuvējo poliklīniku pierakstīt uz procedūru, sajutos kā pilnīga idiote! Procedūru māsa man pasaka - "A jums zāles ir? Nav? Kad ārsts izrakstīs, tad arī nāciet!" Ko??? Kādas zāles? Nevienā brīdī ārste neminēja zāles. Ok, pat ja tās ir bezrecepšu zāles, tad jau parasti ārsts uzraksta uz atsevišķas lapiņas nosaukumu vai arī vismaz informē vecākus! Šajā brīdī es sapratu, ka vairs nevedīšu savu meitu pie šīs ārstes!
Visu laiku ģimenes ārste bija lietas kursā par šo notiekošo. Kad devos pēc jauna norīkojuma pie neirologa, viņa apskatīja bērnu un pateica, ka nekādas sildīšanas vispār nav nepieciešamas! Nu, ja dikti gribu, tad jau varu vest, bet vajadzības nekādas!
Šorīt meitiņu aizvedu pie pilnīgi cita neirologa, sākotnēji lūdzu konsultāciju par meitas attīstību, pēc tam tikai teicu iemeslu kādēļ mainīju ārstu! Un ārste pateica, ka manai meitai viss ir lieliskā kārtībā! Mugurkauls ir taisns - nu kāda tur asimetrija?! Viss ir super! Attīstība ir lieliska un 9ar pusi mēn vecumā meitai ir 10mēn attīstība. Lieki piebilst, ka šī ārste ar bērnu rīkojās caur spēlēm, novēroja, bija kontakts, meitai arī ļoti patika!
Līdz ar to man ir radušās lielas pārdomas par ārstu kompetenci un ne-kompetenci! Vai tiešām (īpaši uz bērniem attiecinot) ārstam ir svarīgi atrast kādu vainu un aizsūtīt bērnu uz kādām procedūrām?! Vai tiešām Bērnam ir jau zīdaiņa vecumā jāstaigā pie ārstiem tā, ka beigās jau būs bailes? Kādēļ ir jāizdomā vainas, kuras nav? Zinu, ka ir ārsti, kas kontroles talonos ieraksta visādas blakus slimības, lai saņemtu lielāku finansējumu, vecāki par to uzzina tikai aplūkojot veselības talonu atšifrējumus www.latvija.lv portālā. Bet vai tiešām ir jāsatrauc vecāki ar mistiskām un neesošām bērna slimībām? Ir vecāki, kas ļoti nopietni uztver katru ārsta vārdu, es kaut kā cenšos tekstu filtrēt un saprast, kas īsti ir nopietni un kas ir kaut kas ne tas.