1. dzīves gads - kāds tas ir patiesībā? (6-12 mēneši)

Uzsākot rakstīšanu, nolēmu apvienot pēdējos divus laika posmus (6-9 un 9-12 mēneši), jo otrā pusgada laikā jutos drošāka, pārliecinātāka un zinošāka. Pārsteigumu kļuva mazāk, taču tie neizzuda pavisam. Es tikai reaģēju mierīgāk, rīkojos mobilāk un visu tvēru ar ietrenētu pacietību.

Mani izbrīnīja tas, cik lielu sajūsmu var izraisīt pirmās īstās rotaļas, kuras pavada mazuļa spurdzieni. Es izbaudīju to, ka varu viņu kutināt, mest gaisā un darīt citas lietas, vērojot sajūsmu meitas acīs. Likās, ka visu laiku būtu sēdējusi trases sākumā, ieņēmusi starta pozīciju, un nu gailis ir nospiests – esmu uzsākusi satriecošu skrējienu!

Bērnam kļūstot kustīgākam, samazinās tuvības mirkļu skaits. Aktīvā mazuļa notveršana un auklēšana kļūst par neiespējamo misiju, kopējie brīži ir jāmedī tikpat centīgi kā vienīgā muša dzīvoklī. Un tieši šajā laikā krūts barošana tiek novērtēta pilnībā – laiks, kad mazais kustonis tik mierīgi guļ klēpī un raugās acīs, un sejā nemirdz šķelmīgs smīns par iespēju aizbēgt.

Vēl viens pārsteidzošs “bonuss” bērna aktivitātei ir sterilo noteikumu atcelšana. Ja iesākumā knupītis tika skalots pēc katra kritiena, un neviens mazuli neņēma, pirms rokas nebija nomazgātas, tad vēlāk, vērojot, kā meita grauž paklāju, netīrās čības un nenomazgātus kartupeļus (kurus vienmēr pamanījās atrast, uzsākot rāpošanu), sapratu, ka tīrība noteikti nebūs mana prioritāte.

Gandrīz vai neticami, cik ātri un viegli bērns spēj atrast briesmas. Kā mazs traumu magnēts. Spēj tik noelsties, kad mazulis atkal “piegādā” ko bīstamu. Jautrākais ir tas, ka dzīvoklī, šķietami, izveidota droša vide – viss izrāpots, aizvērts, pat aizlīmēts. Un tomēr, kad mazulim tiek pajautāts, lai atdod to, kas mutē, rokā ieripo maza un apaļa…skrūve! Briesmas – kur jūs rodaties?

Vēl viens negaidīts viesis bija bardaks. Agrāk nesapratu, kā tas uzrodas draudzenes dzīvoklī, domāju, ka manās mājās tas neienāks – rotaļlietas vienā stūrī, netīrie trauki izlietnē, drēbes tīras uz žāvējamā dēļa un ēdiens…nu, ēdiens tur, kur tam īstā vieta. Realitātē rotaļlietas atrodas visā dzīvoklī (atradu pat kāpņu telpā un savas veļas atvilknē), netīrie trauki sedz visas virsmas virtuvē (jo nezin kāpēc šis darbs vienmēr liekas pārceļams), drēbes meita norāvusi no žāvētāja un izvazājusi pa visu grīdu, kura ieziesta ar dažāda veida ēdienu. Ko lai piebilst – meitai ir daudzveidīgs uzturs.

Pirms kļuvu par mammu, es nebiju dzirdējusi par to, ka miegā mazuļi mēdz pārstrādāt visas jaunās prasmes, kuras apguvuši nomodā. Izrādās, šis ir viens no sliktā miedziņa iemesliem. Nezinu, pie vainas bija piedzīvojumi dienas laikā, tas, ka meita ir krūts bērns vai zobiņi, taču negulētas naktis bija biežs viesis. Protams, tam, ka izgulēties nesanāks, biju gatava jau grūtniecības laikā.

Vienīgais, kas man nereti neļāva zaudēt veselo saprātu, bija režīms. Mani pārsteidza tas, cik ļoti svarīga manā dzīvē bija kļuvusi noteiktība un iepriekš paredzamība. No spontānās meitenes nebija atlicis nekas. Esot mammai, ir jāieplāno gan mazuļa miegs, gan ēdienreizes, gan pašas brīvais laiks. Tikai tā saglabājas drošības sajūta un pārliecība par to, ka diena izdosies.

Katrā ziņā, šajā vecumā ar bērniņu iziet ārpus mājas ir daudz vieglāk. Mazuļa uzturam ir svarīga loma, kad ir runa par ārpusmājas aktivitātēm, jo ne katra mamma ir gatava “izvilkt” krūti sabiedriskā vietā, kaut gan ir piesegusies. Arī pudelīti sagatavot un uzsildīt nevar visur. Brīdis, kad izsalkušajam raudulītim var iedot augļu biezeni, smūtiju no pakas vai pat mazuļu cepumu, sev līdzi nes lielu atvieglojumu mammai.

Vēl viens atvieglojums ir pilnvērtīgas ēdienkartes atjaunošana tām māmiņām, kuras bērniņus baro pašas. Vairs nav jābaidās no ābolu saēšanās, dažām vīnogām, svaiga piena vai cepumiem. Vairs nav jāskaita uzņemtā cukura daudzums, un Ziemassvētkos var ēst štovētus kāpostus. Šajā laikā bērniņš pats ēd ābolus, vēlāk arī kāpostus, vīnogas un piena produktus. Mammai vairs nav jāraizējas, ka viņas piens sapūtīs mazo punci, un tas ir pārsteidzoši milzīgs atvieglojums. Protams, ir mazuļi, kuriem ir konkrētas alerģijas vai produktu nepanesamības, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Atgriežoties pie bērna uztura – ir grūti nevien uzsākt piebarošanu, bet arī to turpināt, izlemjot, kad ir pienācis laiks jaunai produktu grupai, un to, kurā brīdī bērniņš ir gatavs jaunai papildus ēdienreizei. Nebiju gaidījusi, ka galvā visu laiku maisīsies jautājumi “Varbūt viņa ēd par maz?”, “Varbūt nav gatava šim produktam?”, “Vai tā ir mana vaina, ka viņai sapūtās vēders?”, “Ja nu viņa nav paēdusi?” Turklāt tad, kad, novelkot pamperi, atklājas spilgti sarkans dibens, vēdera izejai ir nejauka smaka un bērns raud, gribas skaļi saukt – lūdzu, ātrāk sāc ēst visu un miers!

Tas, kad mazo brīnumiņu piemeklēs kāda kaite, diemžēl, ir tikai laika jautājums. Ir liela nesapratne par to, vai vajadzētu veidot speciālu aptieciņu un – ko tajā iekļaut? Vienmēr var sapirkt medikamentu kaudzi, taču tas viss ir līdzvērtīgs tādai pašai kaudzei ar naudu, turklāt zālēm ir derīguma termiņi bez bezgalības zīmes to galā. Tikpat labi nekas no tā nekad nav vajadzīgs.

Arī tad, kad kaite jau ir piemeklējusi, spēkā ir jautājums – kā ārstēt labāk? Vai pieturēties pie tautas metodēm, homeopātijas, “smagās artilērijas”? Varbūt vienkārši nogaidīt? Tas ir satraucoši, un īsto atbilžu man vēl arvien nav.

Mazliet pamainot tēmu, gribu padalīties ar vienu no lielākajiem pārsteigumiem savā mammas dzīvē – kopīgiem vannas istabas apmeklējumiem. Jā, mīļās topošās un jaunās mammas, tiklīdz mazulis iemācās pārvietoties, laika vienatnē vairs nav. Pat lai mierīgi pasēdētu uz poda vai pavemtu vēdera vīrusa laikā.

Arī par dārza ballītēm var aizmirst, jo visu laiku ir jāķer bērns, pirms viņš nav ieskrējis grilā, apēdis jēlu šašliku, smagi nokritis uz betona vai sadzēries sastāvējušos lietus ūdeni no māsīcas smilšainā rotaļu spainīša.

Ir neiespējami bērnu apģērbt, noturēt matos gumiju un uzvilkt apavus. Citreiz pietrūkst drosmes pateikt “nē”, jo tas ir burvju vārdiņš, pēc kura seko maģiskā histērija, kliegšana un krišana zemē. Citreiz nākas griezties pa māju kā vilciņam, lai atrastu kaut ko, pret ko varētu iemainīt zobu pastas tūbiņu, pirms tā ir tukša un vēdera izeja pamperā smaržo pēc mentola. Pēkšņi kļūst skaidrs, kādēļ ir izgudroti tādi līdzekļi kā “Vanish”, jo traipi sedz apģērbu kā mākoņi debesis dienās, kad apmācies. Un jā, lacītes ir bezvērtīgas, jo kājas, piedurknes un mati tāpat tiek salipināti ar ēdienu. Tad kāda nozīme ir priekšautam?

Tā ir mammu dzīve – dinamiska, aizraujoša un nogurdinoša. Pavisam īsta un dzīva.

P. S. Paldies, ja sekoji manai rakstu sērijai “1. dzīves gads – kāds tas ir patiesībā?”. Bija patiešām aizraujoši atsaukt atmiņās visu šo laiku, ko esmu aizvadījusi ar savu meitiņu, tāpat kā dalīties ar savu pieredzi. Priecāšos, ja kādai māmiņai bijis interesanti. :)

P. P. S. Vēlos atgādināt, ka šis ir pieredzes raksts – nekas nav “akmenī kalts”, katra pieredze ir savādāka.

P. P. P. S. Iepriekšējos sērijas rakstus (Slimnīca), (0-3 mēneši), (3-6 mēneši) meklē manā profilā.