"Raudināšana" - vai metode, ko izvēlēties?

Nesen, runājot ar kādu mammu, aizdomājos par to, cik dažādi mēs, vecāki, izvēlamies audzināt savus bērnus.

Kad meitiņai bija 6 mēneši, radi un paziņas sāka norādīt, ka pienācis meitiņai gulēt savā gultiņā un aizmigt pašai. Ja gultiņa vēl nebija problēma, tad iemigšana patstāvīgi gan tāda bija. Ievucis gulēja vienīgi ratos pastaigas laikā, klēpī vai lielajā gultā, ja gulēju blakus.

Par to, ka tā ir “problēma” neaizdomājos, līdz uz to šādi nenorādīja citi. Tajā pašā vakarā metos “interneta dzīlēs”, lai noskaidrotu, kas citām mammām par šo tēmu sakāms. Izrādās, informācijas ir salīdzinoši maz, un lielākā daļa - par bērniņiem pēc gada vecuma. Kopumā varu izcelt 2 metodes;

• "Zūdošais krēsls" – māmiņa sēž uz krēsla pie gultiņas, tura rociņu, noglāsta galviņu. Ar katru vakaru krēsls tiek no gultiņas attālināts, līdz izzūd no mazuļa redzesloka pavisam.

• Atstāšana – bērniņš tiek ielikts gultiņā un atstāts viens. Mamma ieiet “atrādīties” un sasegt pēc piecām minūtēm. Katru reizi nogaidīšana pagarinās vēl par 5 minūtēm, līdz bērns ir aizmidzis pats.

Skaidrs ir viens – abas metodes ir smagas un ietver bērniņa asaras. Aprunājoties ar meitiņas tēti, nolēmām, ka savu bērnu šādi “nemocīsim”, tā vietā labāk pagaidīsim, līdz Ieva sasniegs vecumu, kad ar viņu varēs parunāt, izskaidrot notiekošo. Droši vien arī tad bez kāda niķa neiztikt, taču bērns vismaz saprot notiekošo un tā jēgu. Tas ir mazāk traumējoši.

Tagad meitiņai tuvojas gada jubileja. Gulēšanas paradumi nav mainījušies. Šajā laikā vairākkārtīgi esmu nosliekusies par labu stingrai pieradināšanai pie aizmigšanas savā gultiņā, taču ilgāk par 20 minūtēm izturēt nespēju, turklāt Ieva ir noraudājusies līdz histērijai – nākas mierināt vēl ilgi pēc tam, kad esmu paņēmusi klēpī. Tad raudam mēs abas, un es nemitīgi atvainojos...

Viena šāda reize sekoja pēc raksta žurnālā “Mans Mazais”, kurā bija izklāstītas skarbās midzināšanas priekšrocības. Taču jau nākamajā žurnālā kāda psihoterapeite nāca klajā ar pretējas idejas rakstu – par to, ka šāda midzināšana bērniņam ir traumatiska. Bērns raud, jo vēlas vecāku tuvumu, un to viņam nevar liegt. Turklāt aizmigšana nenozīmē, ka bērns ir mierīgi iemidzis – tā ir ķermeņa aizsargreakcija uz paaugstināta stresa apstākļiem. Pēc šī raksta sev skaļi pateicu – vairs nekāda stresa bērnam un man!

Tas mums gluži vienkārši neder. Es neesmu tik emocionāli izturīga, taču priecājos par mammām, kuras ir izturējušas šo posmu un var teikt – mans bērns aizmieg pats! Jā, mammas ikdiena noteikti kļūst daudzkārt vieglāka, arī pašam bērniņam šīs “mocības” vēlāk atmaksājas, jo nav jāmiegojas un jāīd, gaidot, kamēr mamma iemidzinās. Es piekrītu, ka tas ir tā vērts un nenosodu mammas, kuras izvēlējušās tieši šādu ceļu. Turklāt, ja mammai ir vairāki mazi bērni, ir diezgan nereāli visus “apčubināt”.

Māmiņa, ar kuru runāju, piekopa tieši šādu metodi. Jāatzīst, ka jutos nedaudz vainīga un nolaidīga, kad nācās teikt – jā, es vēl arvien meitiņu midzinu pati… Šķita, ka tā ir “problēma”, kuru neesmu pacentusies atrisināt. Taču es zinu, ka tas, kas “strādā” vienam, otram “nestrādā”.

Tāpat var runāt par raudināšanu, kad piemeklējis niķis. Ko mēs darām – ieliekam otrā istabā gultiņā un atstājam, lai “izbļaujas”, vai tomēr cenšamies saprast, kur ir problēma?

Raudāšana ir laba un vajadzīga lieta, kas atbrīvo no uzkrāta stresa, taču, manuprāt, ir šaura robeža starp audzināšanu un vienaldzību. Varbūt bērniņam vajag tik vien, lai brīdī, kad viņš klāsta savu sāpīti, mamma ir klātesoša?...

Taču - es ticu, ka katra māmiņa rīkojas mīlestības vadīta, un bērna audzināšanai nav nepareizu metožu. Katrs izdara savu izvēli. Man ir paveicies, ka meitiņas tētis ir ar mani vienisprātis. Un tas ir pats svarīgākais – vienotība ģimenē, audzinot mazuli. :)

Kāds ir Jūsu viedoklis par bērniņa “raudināšanu”?