"Nakts ballītes" tik ļoti nogurdina

Es nezinu, kas ar manu bērnu ir noticis pēdējās dienās, taču naktis ir kļuvušas tik jautras, ka dienas varu aizvadīt kā staigājošs zombijs, kura enerģijas līmenis krītas pa minūtēm un izsīkst jau dienas pirmajā pusē. Tad atlikušo dienas devu pavadu, cenšoties apspiest žāvas un skaitot sekundes līdz brīdim, kad varēs doties uz nakti gulēt.

Mazā Fejiņa patiesībā ir ļoti foršs bērns, kurš naktīs guļ mierīgi. Pretstatā pirmajiem dzīves mēnešiem, kad praktiski pusi nakts mēs abas dabūjām pavadīt nomodā, jo pēc pirmās ēšanas pauzes bēbītis vairs nebija pierunājams gulēt, visi pārējie mēneši man bijuši kā saldais ēdiens.

Tikai pēdējās naktis kaut kas aizgājis pilnīgi galīgi šķērsām. Vakarā iemiegot, aptuveni 2 naktī mazais zaķēns ir augšā un tālāk viss... var sākties ballīte. Lēkājot pa gultu, lienot, skaļā balsī pļāpājot un pieprasot vēl kaut ko uzkost. Un tā nu mēs divatā vismaz divas stundas no vietas pavadām "ballējoties". Ņemot vērā, ka esmu no tām dullajām mammām, kas tā dēvētā dekrēta laikā arī strādā, dienas ir ļoti, ļoti grūtas.

Tāpēc, zinot, ka noteikti jau atkal nakti aizvadīsim jautri, vakaros cenšos ātri vien ielīst gultā, lai uzkrātu spēkus jaunam ballīšu cēlienam. Naivi ceru, ka šonakt viss būs savādāk. Taču tā es ceru katru pēdējo dienu...