Zeķītes steidzīgajiem mazuļiem

Kādu dienu jaunākā meita atnāca no skolas un pastāstīja man par Sirds Siltuma darbnīcu, par kuru var izlasīt draugiem .lv, par darbnīcu, kura ada zeķītes un cepurītes steidzīgajiem mazuļiem. Tā kā viņa skolā mācās adīt zeķes, un es adīju mazajam brālim zeķes, viņa uzreiz ierosināja arī mums adīt zeķītes. Es uzreiz piekritu, un tā nu mēs iesaistījāmies šajā projektā. Zeķītes adīsim mēs visas trīs, es un manas meitas.

Meitām zeķītes vēl tikai pamazām top, jo ir arī daudz jāmācās, bet man pirmie divi pārīši jau ir gatavi.

Ļoti gribam dalīties ar savu sirds siltumu ar šiem mazajiem, trauslajiem mazulīšiem, kas cīnās par savu dzīvību.

Projektam piekritu nemaz nedomājot, jo arī mans mazais dēliņs ir gulējis Jēkabpils Perinatālā centra reanimācijā un pēc tam intensīvajā terapijā, un viņam kājiņās tika vilktas kādas citas māmiņas adītas zeķītes, kas deva siltumu un mīlestību. (reanimācijā manas adītās zeķītes neļāva vilkt mazajam, bija gripas epidēmijas laiks un es uz savu mazo varēju paskatīties tikai pa mazu spraudziņu, savas zeķītes uzvilku, kad mūs salika kopā vienā palātā.)

Ļoti ceram, ka ar savu sirds siltumu sasildīsim šos mazos steidzīgos mazulīšus.

Mūsu zeķītes nonāks pirms Ziemassvētkiem Jēkabpils Perinatālajā aprūpes centrā.

Nobeigumā izlasiet pasaku no draugiem.lv lapas - Sirds Siltuma darbnīca

Steidzīgie mazuļi

-Savādi, - domāja lācēns Mikijs, vērojot Martas māmiņu. Martas māmiņa adīja mazas jo mazas zeķītes un tik pat mazas cepurītes. Blakus Martas māmiņai jau atradās neliela kaudzīte ar uzadītām zeķītēm un cepurītēm, tomēr māmiņa turpināja adīt atkal un atkal jaunas un jaunas.

-Laikam jau Martas lellēm darina tērpus, tomēr labāk pajautāšu – izlēma Mikijs un brīdi pavērojis Martas māmiņu darbā, jautāja viņai:

-Kam būs šīs mazās zeķītes un cepurītes? Martas lellēm tādu daudzumu taču nemaz nevajag?

-Tās nebūs Martas lellēm, bet gan steidzīgajiem mazuļiem, - pasmaidīja Martas māmiņa un ķērās pie zeķītes nobeiguma adīšanas.

-Kas ir steidzīgie mazuļi? – nesaprata Mikijs.

-Mazuļi, kuri ir piedzimuši mazliet par agru, - paskaidroja Martas māmiņa. – Skaties, te man jau ir daži komplektiņi saadīti. Palīdzēsi tos iepakot un nogādāt slimnīcā? Tad Tu varēsi iepazīties arī ar steidzīgajiem mazuļiem.

Pēc brītiņa visas zeķītes un cepurītes bija iepakotas un Martas māmiņa un Mikijs varēja doties ceļā uz bērnu slimnīcu, kur steidzīgie mazuļi ārstu uzraudzībā pieņēmās spēkā un auga, lai reiz varētu tikt mājās pie saviem vecākiem.

Bērnu slimnīcā viesus sagaidīja galvenais ārsts. Viņš ļoti priecājās par dāvanu. Ārsts viesus veda arī nelielā ekskursijā pa slimnīcu, lai varētu redzēt, kur tieši tiek izmantotas zeķītes un cepurītes. Slimnīcā bija vairākas palātas, kurās nelielās apsildāmās un dažādiem aparātiem aprīkotās kasītēs – inkubatoros gulēja steidzīgie mazuļi.

-Zeķītes un cepurītes mums ļoti noderēs, - viņš pateicās. – Šiem mazuļiem siltums ir ļoti vajadzīgs un svarīgs.

-Kāpēc daži mazie piedzimst par agru? – gribēja zināt Mikijs. Viņš bija pārsteigts par to, cik šie mazuļi ir mazi. Daži bija tikpat lieli kā Martas lelles, vai pat vēl mazlietiņ mazāki.

-To ir grūti pateikt, - nopūtās ārsts. – Reizēm visdrošākā vieta pasaulē – mammas dzemde mazuļiem kļūst arī par visbīstamāko vietu, kas var apdraudēt viņu dzīvību, ja viņi tur uzkavējas, tāpēc ārstiem nākas mazos glābt un viņi piedzimst agrāk nekā noteiktais laiks. Dažreiz paši mazie izvēlas nākt pasaulē agrāk un nekas nevar viņus noturēt mammas puncī.

-Tāpēc viņi ir tādi maziņi un sīki? – taujāja tālāk Mikijs, vērojot caur stikla sienu steidzīgos mazuļus inkubatoros, kuros tie gulēja un pieņēmās spēkā.

-Jā, un tieši tāpēc viņi šobrīd uzturas inkubatoros, - skaidroja ārsts. – Tur mazuļi var uzkrāt spēkus un attīstīties, lai vēlāk varētu braukt mājās jau stipri un veseli.

-Vai viņi visu laiku guļ tais kastītēs, nu, tais inkubatoros? – Mikija zinātkāre aizvien pieņēmās spēkā.

-Tas ir atkarīgs no tā, cik bērniņš ir piemērots dzīvei ārpasaulē no mammas punča. Ir bērniņi, kas inkubatoros pavada visu laiku un viņus pat nedrīkst izņemt laukā, lai bērniņš neaizietu bojā. Ir bērniņi, kas inkubatoros guļ lielāko diennakts daļu, tomēr ik pa laikam, uz barošanas reizēm, piemēram, tiek izņemti no inkubatoriem. Jo lielāks aug bērniņš, jo viņš paliek stiprāks un inkubatorā pavadāmais laiks samazinās, līdz pienāk diena, kad mazulis var droši uzturēties apkārtējā pasaulē, un tad viņš var doties mājās kopā ar saviem vecākiem. – ārsts stāstīja.

-Jā, un kāpēc viņiem galvā ir tās cepurītes un kājās zeķītes? – Mikijs gribēja noskaidrot lietas būtību, kāpēc tad Martas māmiņa adīja visas tās mazās cepurītes un zeķītes.

-Tas ir tāpēc, lai saglabātu siltumu bērniņa ķermenī, – ārsts pacietīgi stāstīja un rādīja. – Redzi, viņi arī guļ uz siltām aitādiņām un sildās speciālu lampu gaismā, un, kad mazulīti izņem no inkubatora, tiek ietīti siltā sedziņā. Siltums ir ļoti svarīgs faktors, lai šie bērniņi izdzīvotu, jo viņiem ir jārada tāda pati vide kā apmēram mammas puncī, un tur vienmēr ir nemainīga temperatūra.

- Tad jau viņi ir īsti cīnītāji! – iesaucās lācēns.

-Jā, tā ir. – piekrita ārsts. – Šie steidzīgie mazuļi lielāko darba daļu, lai izdzīvotu un dzīvotu, izdara paši, mēs viņiem tikai mazliet palīdzam un ceram, ka bērniņam būs vēlme dzīvot un cīnīties par savu dzīvību.

-Man ir liels prieks, ka mēs arī mazliet varam palīdzēt šai cīņā par dzīvību, - teica Mikijs un kopā ar Martas māmiņu atvadījās no ārsta.

Pārnācis mājās, viņš palūdza Martas māmiņu, lai viņa iemāca adīt arī viņam, jo arī lācēnam gribējās palīdzēt steidzīgajiem mazuļiem.

/Meldra Gailāne/

Lai gaišs un pārdomu pils šis Adventes laiks!

Vēsma