Satikšanās ar Robertu.

30. jūnijā saņēmām ziņu, kas mainīja mūsu dzīvi – pieteicās mūsu bērniņš. Prieks, laime un neaprakstāmas izjūtas un apziņa – tagad viss būs citādāk. Grūtniecības laikā sonogrāfijā bijām noskaidrojuši, ka būs dēliņš. Ilgi nedomājot nonācām pie vārda – Roberts. Grūtniecība noritēja labi, ja neskaita hemotomas rašanos 11 grūtniecības nedēļā. Pateicos visiem augstākajiem spēkiem par to, ka hemotoma veiksmīgi uzsūcās un neizraisīja stipru asiņošanu, kas varētu izraisīt mazulīša nāvi. Neskaitot šo atgadījumu, grūtniecība pagāja ļoti veiksmīgi, biju enerģijas pilna un laimīga, ka būšu māmiņa.

            Plānotais dzemdību datums bija noteikts š.g. 16. februāris. Pienākot lielajai dienai sapratu, ka nekas neliecina par dzemdību sākšanos. Gaidījām, gaidījām un tā turpināja nekas nenotikt, līdz ārsts nozīmēja 27.02.17 ierasties slimnīcā uz stimulāciju. Šajā rītā piecēlos ar uztraukumu, jo zināju, ka šodien ir tā diena, ak Dievs, 9 mēnešus gaidītā diena. Ar vīru nolēmām, ka tās būs ģimenes dzemdības, tāpēc sagaidīju vīru pārnākam no naktsmaiņas darba un pa taisno devāmies uz Jelgavas slimnīcu. Iekārtojāmies slimnīcā, ginekologs veicot apskati pieņem lēmumu, ka veiks vaginālo stimulāciju. 27.02.17 nekas neliecināja par dzemdību sākšanos, lai gan uz ekrāna uzrādījās, ka kontrakcijas ir sākušās un pat  diezgan sāpīgas –  bet es neko nejutu. Palaimējās, ka šajā dienā tieši atbrīvojās ģimenes palāta, kurā iekārtojāmies un gaidījām dzemdību norisi. Ik pēc pāris stundām tika ievadītas zāles, pašā vakarā vecmāte iedeva kokteili, no kura viegli reiba galva. Tā ar vieglu reibumu varēju bez uztraukuma aiziet gulēt.  Pamodos 03 pa nakti, jo jutu sāpes un uzreiz sapratu – viss ir sācies.Aizgāju pie vecmātes, lai pārbauda, kā verās vaļā dzemdību ceļi. Vecmāte, veicot apskati paziņo:”Atvērums ir mazs, tapēc liecies vien gulēt un taupi spēkus dzemdībām”. Protams, ka aizmigt es vairs nevarēju, protams, ka ne jau krācošais vīrs blakām bija pie vainas, bet gan sāpes, kuras izjutu staigājot no vienas istabas gala līdz otram. Kontrakcijas bija ik pēc  5 minūtēm. Vēl tagad atceros, kā staigāju pa istabu un vaktēju pulksteni, kad pienāks pelnītais 5 minūšu atpūtas brīdis. Tā maršrutēju pa istabu un sapratu, ka jāiet dušā, lai atvieglotu sev sāpes. Duša ļoti palīdzēja, bet ņemot vērā, ka ūdens bija ļoti karsts, tajā brīdī tādu temperatūru organisms prasīja, dušā veidojās tvaiks, un nebija ko elpot, taču kontrakciju sāpes duša atviegloja. Dušā sapratu, ka vēlos epidulāro anistēziju. Savu maiņu beidzot pie manis pienāk vecmāte, novēlot veiksmi dzemdībās. Pateicos un iekliedzos: „Man vajag atsāpināšanu”. Uz ko vecmāte atbildēja:”Bet vai līgums iepriekš  ir noslēgts par atsāpināšanas veikšanu? ” Protams, ka nebija noslēgts, man pat sapņos nevarēja rādīties, ka sievietei ir jāpārcieš tādas sāpes, lai tiktu pie sava bērniņa”! Visas saka, ka ir sāpīgi, bet es neticēju, ka var būt tik sāpīgi. Biju dzirdējusi, ka Jelgavas slimnīcā izvairās dot epidulāro anistēziju, tapēc labāk slēgt līgumu, taču naivi cerēju, ka sāpes mani neuzveiks. 09 no rīta iepazīstos ar jauno vecmāti un dežūrējošo ārstu, saku par anistēziju. Daktere mani apskata un saka: „atvērums ir ļoti labs 6 cm, domāju,ka anistēziju nevajag, iedosim tev Nošpu, kas tev noņems to sāpīti. ”Lieki piebilst, ka, protams,  Nošpa nepalīdzēja, taču Daktere un vacmāte mani psiholoģiski atbalstīja, pie kontrakcijām uzmundrināja un atgādināja, ka viss notiek, vēl drusku jāpaciešas. Pulkstens 10 nogāja ūdeņi un tad sākās vislielākās sāpes. Dzemdību zālē ar mani visu laiku bija kopā vecmāte, dežūrējošais ārsts un vīrs. Visi trīs deva gan fizisku, gan morālu atbalstu. Vēl tagad atceros, vīra tukšo skatienu, redzot, kā es mocos un nespējot palīdzēt, lai atpestītu mani no sāpēm. Vissāpīgākais dzmedību procesā bija periods, kad bērns slīd lejā pa dzemdību ceļiem uz „izeju”, sasniedzot šo sāpju kulmināciju kliedzu, jo tajā brīdī tā arī likās: „Es mirstu”. Ap pulksten 11:00 medicīniskais personāls beidzot paziņo, ka varu kāpt uz dzemdību krēsla. Ar pēdējiem grūdieniem  28.02.17 plkst. 11:25 nāca pasaulē mans Roberts. Robertiņš piedzima 52 cm garš un 3600 smags. Tas bija visskaistākais brīdis, kāds vien ir piedzīvots. Tā nu vīrs nosūtīja pārējiem ģimenes locekļiem video ar Roberta pirmajiem kliedzieniem – asaras, prieks un atvieglojums, ka viss ir izturēts un puisītis ir ieradies šajā pasaulē.

            Paldies Jelgavas slimnīcas personālam un personīgi dakterēm- L.Šušpanovai un dakterei Paozolai un vecmātēm I.Strazdai un Vallijai. Paldies par jūsu cilvēcīgo attieksmi, atbalstu un profesionalitāti. Un, protams, pārējam personālam. Liels paldies. Tiem, kas šaubās par dzemdēšanu Jelgavas slimnīcā, varu apgalvot – Dzemdību nodaļa ir pavisam cita pasaule, viss bija ļoti profesionāli un cilvēcīgi.

Tālāk stāsts līdzinās citām jaunajām māmiņām – uztrakumi un daudzie jautājumi – „Kā pareizi aprūpēt?”, „Vai mazulis ir pietiekami paēdis?”. „Kapēc viņš raud?” „Vai es visu pareizi daru?” Lai gan literatūra bija lasīta no A līdz Z, visa informācija pēkšņi aizmirsās, bet tapēc ir medicīniskais personāls, kurš savu palīdzību nežēlo.

            Nonākot jaunā pasaulē – grūtniecība, dzemdības un bērnu audzināšana, saprotu, cik stipras un unikālas mēs sievietes esam. Mums ir ļoti paveicies, ka daba ir iekārtojusi jaunas dzīvības esamību mātes puncī. Lieliska un neatkārtojama pieredze – pirmie sirdspuksti, pirmās kustības, apziņa, ka mūsos auga cilvēks – personība. Cik fantastiski ir būt sievietei un mātei un piedzīvot šos īpašos momentus.