SABĪNES BLOGS: mazās Aminas pirmie Ziemassvētki

Sveikas, dārgās māmiņas! Amina šajā lielajā pasaulē ir jau 3 nedēļas. Un jau ir paguvusi sastapt lielu daļu savu radinieku Ziemassvētku ietvaros.

Lai arī esam pareizticīgie, svinam katoļu Ziemassvētkus. Vienkārši tā nu ir sanācis, ka manā bilingvālajā ģimenē tieši 24.datumā satikās visi radi no tēva puses pie vecmāmiņas, un tur ir daudz bērnu. Tētim otrajā laulībā pasaulē nākuši divi dēli, arī tantei ir divi dēli, man bija viens dēls, un, kad paliku stāvoklī, tante man vēl teica,  - neceri, tev otrs arī būs puika, un piedzima meitiņa. Pirmā meitiņa zēnu pūlī, tāpēc bija jau gaidāms, ka viņai tiks pastiprināta uzmanība.

Sākumā es šaubījos, vai šajā gadā mums būtu jābrauc pie vecmāmiņas svinēt Ziemassvētkus, bet jau nedēļu pēc Aminas dzimšanas sapratu, ka mājās nosēdēt ir grūti, un gribas sabiedrību, jā un es nebaidos meitiņu rādīt radiem.

Iepriekš sazvanījāmies, uzzinājām, vai visi bērni ir veseli, un nolēmām braukt. Aminu sapucējām, vilkām viņas dzīvē pirmo kleitiņu, galvu rotāja matu lenta ar bantīti, un visi radi bija priecīgi par viņas izskatu. Visi ap mazo vien skraidīja, čubinājās un pat brutālie zēni gribēja viņu pataustīt, salīdzināja viņas plaukstiņas un pēdiņas ar savām, priecājās par to, ka viņas galva ietilpst vecākajam rokā (12 gadi), pat palūdza viņu paturēt klēpī. Jā, un mans tēvs vispār izkusa. Tādi ir tie vīrieši.. to es jau pēc vīra sapratu. Maksītis labi uzvedās, rotaļājās ar saviem onkuļiem un ļoti priecājās par dāvanām.

Aminai dāvanu negatavojām, es nodomāju, ka nav jēgas no dāvanas, ko bērns vēl nespēj novērtēt. Bet radi zem eglītes bija salikuši arī dāvanas mazajai Aminai, kas bija ļoti patīkami. Viņai uzdāvināja mīksto mantiņu - grabulīti zaķīti un lielu fotogrāfiju albūmu, ļoti jauki.

Nu un Maksimiliāns dabūja vairāk kā pelnījis ar savu uzvedību, visu, par ko viņš sapņoja: LEGO komplektus, bruņurupuci Nindzju, mašīnu, kas vadāma ar pulti utt. Un priekšā vēl dzimšanas diena (27.janvārī), kad tiks atkal papildināti rotaļlietu krājumi. Pēc katras dzimšanas dienas es veicu dēla rotaļlietās revīziju, atdāvinam citiem tās, no kurām dēls izaudzis, izmetam tās, kas jau nokalpojušas savu.

Kā jūs nosvinējāt Ziemassvētkus? Vai dāvinājāt dāvanas arī pašiem mazākajiem (jaundzimušajiem)?

Neskaitot svētkus, mums viss iet labi. Kamēr mūsu tētis bija mājās, mani nepameta svētku sajūta, it kā brīvdienas būtu ievilkušās. Mēs bijām visi kopā, daudz pastaigājāmies, braucām ciemos, uzņēmām ciemiņus. Bet viss labais kādreiz beidzas, un divas darba dienas mums bija kā mūžība.

Bet kā vīrs ņemas ar meitiņu, tas ir kaut kāds brīnums. JĀ, un arī meitiņa rokās labi jūtas pie visiem radiem, nemaz neiebilst. Maksītis ilgi nepieņēma svešas rokas, priekšroku deva tikai mammas klēpim un retāk - tēta.

Vakara ciešanu laikā (mums parādījies kaut kas līdzīgs kolikām, bet vieglā formā), mazā labāk nomierinās pat tēta rokās. Un vēl viņš viņai neļauj raudāt - nemaz! Ja es pie pirmā pīkstiena nemetos pie bērna, tad viņš viņu uzreiz ņem rokās un uzskata, ka tā sliktā sieviete mamma liek ciest mazajai meitiņai utt.

Esmu jau iemācījusies atpazīt viņas raudāšanu, kad viņa grib ēst, un kad izrāda neapmierinātību par slapjām autiņbiksītēm,un, kad vienkārši grib uzmanību. Dažreiz, kad esmu ļoti aizņemta un nevaru viņu paņemt, es ar viņu runāju, saku, ka jā - mana mīļā, es tevi dzirdu, bet nevaru tagad paņemt. Ja Maksītis ir blakus, lūdzu, lai viņš parunājas ar māsiņu, un viņš to ar prieku arī dara. Tiesa, te bez jokiem arī neiztikt, nesen pieķēru apmierinātos bērnus - Amina zīda Maksīša degunu, nemaz neraudāja pēkšņi, un šis apmierināts smejas. Un arī dažkārt jāparājas, un bez smiešanās arī neiztikt. Tā nu mums jautri mājās iet.

Aminai mājās tikusi iesauka - Lācis. Tas ir ļoti smieklīgi, jo, kad biju stāvoklī, es ierakstīju lācenītes šūpuļdziesmu un uz punča man uzzīmēja tieši Lācīti. Un te nu piedzima Amina, un viņa krāc kā lācis. Atceraties, bija tāda rotaļlieta mūsu bērnībā, Lācītis, ko laid uz leju un viņš rūc, lūk, un meitai sanāk tieši tādas skaņas, tas ir tik mīļi.

Amina vairāk ir nomodā, lai gan man šķiet, ka viņa tik un tā daudz guļ. Un pat naktī viņa ļauj mums pagulēt, īpaši, ja vīrs palīdz. Viņš iemieg vēlāk, tāpēc var nomainīt viņai autiņbiksītes un pārlikt viņu šūpulītī, un tur, acīmredzot, viņa nejūt piena smaržu un var nogulēt apmēram līdz pieciem rītā. Pēc Maksīša, kas viņas vecumā cēlās ik pēc 1-2 stundām, man šis viss ir kā brīnums. Acīmredzot, nostrādājis arī tas, ka grūtniecība bija samērā mierīga. Jā un arī darbojoties ar mazo, rūpējoties par viņu, esmu ļoti pārliecināta un visas jaundzimušo problēmas (kolikas, žagas, fizioloģiskās iesnas, hormonālās pumpiņas) man vairs nav nekāds pasaules gals.

Vispār es visu ļoti mierīgi uztveru - iesnas pāries (starp citu, pārgāja, pienu vairs nepilinu, atstāju tikai jūras ūdeni reizi dienā, un viss pārgāja pāris dienu laikā), pietūkušais krūšu kurvis (divas dienas kāpostu lapas liku un viss kā ar roku atņemts) arī pārgāja, jā, un uz meitiņas raudāšanu arī reaģēju citādāk, daudz mierīgāk.

Tā, ka, māmiņas, nebaidieties dzemdēt otru, tā, kā ar pirmo vairs nebūs. Dzīve ar jaundzimušo vairs neliksies sarežģīta, aprūpe notiks automātiski, rokas atcerēsies visu, instinkti būs jau attīstīti. Vienīgā problēma - kā sadalīties divās daļās un pagūt vēl visu pārējo izdarīt. Nu, un jādomā, kā notievēt!

Svars.. joprojām sāpīga tēma. 10-12kg ir lieki. Esmu tāda liela sieviete, pati sev nepatīku. Acīmredzamā veidā nekūstu, kā pēc pirmās grūtniecības, un apetīte, kā par spīti, ir ļoti laba, un svētki arī tā vien kārdina nogaršot ko gardu. Mans diētas plāns barojošām mammām ir aprāvies, sāku ēst gandrīz visu un gandrīz tikpat, cik agrāk. Gaidu ar nepacietību 6 nedēļas, lai uzsāktu fizisko slodzi, jau vīram izprasīju dāvanā sporta zāles dāvanu karti.

Tā nu mums iet.

Visiem labu noskaņojumu vēlot,

Jūsu Sabīne - Aminas un Maksimiliāna mamm

Mūsu visu laiku vislabākā maigā aizsardzība!

a