Sveikas, dārgās māmiņas! Manai meitiņai jau vairāk kā nedēļa, bet ir sajūta, ka viņa ar mums kopā bijusi vienmēr. Kā jau rakstīju blogā par grūtniecību, viņa mums bija vajadzīga, mums viņas vienmēr ir pietrūcis, lai mēs kļūtu par īstu ģimeni. Iespēams, tā uz mani iedarbojas pēcdzemdību eiforija, bet esmu tik laimīga, ka viņa mums ir, un pat nevaru iedomāties, kā mēs agrāk dzīvojām bez viņas.

Bet šodien es padalīšos ar jums taā, kā pagāja manas meitiņas dzīves pirmās dienas.

Piedzimām (ak kungs, atkal sāku kļūt par tipisku māmiņu, piedodiet, bet tagad viņa - tas ir mēs, tā saka visas mazuļu māmiņas), tātad, piedzimām mēs vakarā. Dzemdību zālē mums bija jāpaliek mazliet ilgāk, kā tas ierasts, nevis 2, bet gandrīz 3 stundas, jo pēc manis sākās kaut kāds dzemdību bums, un, acīmredzami, citiem bija mazliet tā kā ne līdz mums. Mēs uzreiz palūdzām iespēju sameklēt mums ģimenes palātu, un bijām priecīgi, ka tāda atradās.

Principā jau 2-3 stundas pēc dzemdībām biju gatava skriet, bet mani tik un tā nosēdināja krēslā un aizveda līdz mūsu palātai un tur uzstājīgi palūdza pagulēt uz vēdera.

Vīrs ņēmās ar mazulīti, un es viņu tikai ēdināju. Pirmajā naktī mēs bijām visi kopā.Mazā bija ļoti nemierīga. Saka - esot trīs uzvedības stili bērniem pēc dzemdībām, vai nu guļ, vai zīž, vai raud.  Manējā raudāja, nu un arī zīda mazliet, bet vairāk tomēr pārdzīvoja par kaut ko. Pagulēt piekrita tikai uz tēta vēdera vai pie mammas krūts. Tajā naktī mēs sagaidījām pirmo melno, lipīgo kaku, ko trīcošām rokām ar visām četrām atmazgājām.

Bet jau uz rīta pusi mēs pieradām viens pie otra un ņēmām mazo rokās, pieradām viņu pārģērbt un arī mazgāt viņu vairs nebija bail. Vispār tagad es samērā pārliecinoši apejos ar mazo, jo, neskaitot vecāko dēlu, man ir arī MK mazuļi, kas bieži bijuši jāauklē. Tā ka roka ietrenēta.

Nākošās naktis bija mazliet mierīgākas - ēda, gulēja un kakāja. Viss, kā pienākas. Svarā nokritās par 200gr un 150gr bija jau uzņēmusi atpakaļ uz izrakstīšanās brīdi.

Dzemdību namā pavadījām pilnas 3 dienas, viss noritēja samērā mierīgi. Pirmās divas naktis vīrs gulēja ar mums, pēc tam brauca mājās gatavoties mūsu atbraukšanai.

Šoreiz es mierīgāk izturējos pret viesu ierašanos un jau dzemdību namā uzņēmu vienu daļu radu, tādā veidā atbrīvojot sevi no radu ciemošanās mājās. Tā kā mums bija ģimenes palāta, mani viesi nevienam netraucēja.

Otrajā dzīves dienā pie mums ciemos ieradās Maksītis. Es ļāvu viņam ierausties mūsu gultā un pataustīt mazulīti. Viņš atnesa viņai milzīgu Hello Kitty balonu un uztraucās par to, ka mazā pat neatvēra acis, lai apskatītu viņa dāvanu.

Dubultvecvecmāmiņa ar mazbērniem

Ar pielikšanu pie krūts arī nebija īpašu problēmu, pozitīvā ilgstošā pieredze vienmēr man paliks atmiņā, un Māmiņu Kluba kursos, noklausoties krūts ēdināšanas konsultantu lekcijas, vispār jāsaka - biu labi bruņota. Satvērienam ļoti sekoju līdzi, lai lūpiņa būtu atšauta, mutīte plati vaļā, un mazā pareizi krūti turētu mutē. Ieraugot to, māsiņa, kas nāca mācīt mani, kā mazā jābaro, pasmaidīja un teica, ka te uzreiz redzams, ka nav pirmais bērniņš, un ilgi pie mums neuzkavējās.

Smieklīgi tikai tas, ka tiklīdz es liku Aminu pie krūts, man uzreiz sagribējās padzerties. Un tagad ir tieši tas pats. Vīrs joko, ka šis mums ir tāds mehānisms - šķidruma apmaiņa dabā. Nu jā, un tagad viņa arī kakā uzreiz, tiklīdz pielieku pie krūts, padzeros ūdeni, mazā zīž krūti un kakā. Viss mums kārtībā.

Pirmajās dienās bija pirmpiens, bet krūtis pamazām pieplūda ar pienu. Liku mazo pie krūts bieži, zīda lbi, un trešajā dienā, tiklīdz parādījās piens, es īpaši priecīga nebiju. Pirmajā reizē es atceros, ka arī krūtis pietūka, bet ne tādos apjomos. Vienkārši 6.izmērs, bombas tādas divs, karstas, sāpīgas un plūsma tāda, ka nabaga mazā rīstās.

Vēlāk, kad atbraucām jau mājās, vērsos pat pie krūts ēdināšanas konsultanta, lai precizētu, vai visu daru pareizi, un lai saprastu, kur likt lieko pienu. Tomēr pāris reižu mazliet atslaucu, lai atvieglotu krūšu stāvokli, centos ar rokām, bet mājās bija labs Tommee Tippee piena sūknītis, kas ļoti ērti man palīdzēja atslaukt lieko pieniņu.

Ap piekto meitiņas dzīves dienu krūtis kļuva mīkstākas piena plūsma jau labāka un vairāk mums krūts ēdināšana neradīja nekādu diskomfortu. Atslaukt pienu vairs nav nepieciešamības un piena pumpītis gaida savu stundu, kad man būs meitiņas pieskatīšana jāuztic kādam citam. Pie krūts viņu lieku apmēram ik pēc pusotras - divām stundām, pēc tam uzreiz viņa nokārtojas pa lielam.

Lielās darīšanas dāmai patīk darīt virs izlietnes. Es pagātnē bērnu sēdināju, bet bez fanātisma. Tiesa, šoreiz es to neplānoju sākt tik agri, vienkārši Amina pati mums parādīja, ka tiklīdz autiņbiksītes ir novilktas, iezīmēti tiek visi: mamma, tētis un vecākais brālis un arī grīda pa ceļam no istabas uz vannas istabu. Tāpēc cenšamies ķert mirkli, kamēr viss apkārt vēl ir tīrs. Bet autiņbiksītes tiek lietotas ar prieku.

Starp citu, jaunās Huggies Newborn mums patīk

Pirmkārt, tām nav nekāda asa aromāta, otrkārt, tās ir maigākas kā iepriekšējās Huggies, treškārt, pateicoties speciālajai kabatiņai, iespējams pēc lielajām darīšanām izvairīties no noplūdēm - jebkuros apstākļos, nu, un ceturtkārt, labs bonuss ir mitruma indikators. Īpaši šo ekstru novērtēja tētis, kurš tagad uzskatāmi redz, kad jāmaina autiņbiksītes.

Guļam visi kopā, un nevis tāpēc, ka viņa atsakās gulēt šūpulītī. Vienkārši tā mums ir ērtāk. Es varu turpināt gulēt pēc meitiņas pabarošanas, un tādā veidā palieku ilgāk jauna un vesela. Man ir divi bērni un miegains, neapmierināts mēnesserdzīgais nevienam nav vajadzīgs.

Tiesa, Maksītis ir diezgan greizsirdīgs par to, ka Amina guļ kopā ar mums, bet viņš ne, tāpēc pāris reižu esmu atļāvusi pirms miega pagulēt arī viņam pie mums, un tad aicinu doties uz savu gultiņu, vai arī ļauju no rīta ielīst pie mums. Gulta mums ir liela un visiem četriem vietas pietiek. Varbūt, kad Amina sāks retāk ēst naktī, mēs varēsim pārlikt viņu šūpulītī, bet, kas zina, dzīvosim - redzēsim. Pa dienu viņai tur patīk, šūpulītis ir mazs, ērts, es viņai tur ielietku pakaviņu un viņai ir kā sava ligzdiņa.

Maksītis, Maksītis.. Tas laikam ir pats sarežģītākais. Greizsirdīgs ir, bez histērijām un asarām, bet ir. Viņš grib piedalīties, palīdzēt, bet dara to neakurāti, dažreiz speciāli dara, kā nevajag, kā nedrīkst. Piemēram, lūdzu viņu nebučot māsiņu uz sejas, jo viņam ir iesnas, un viņš obligāti tomēr ar savu puņķaino degunu lien viņai pie sejas. Prasa, lai iedod māsu paturēt, dodu akurāti, sēžot uz dīvāna, bet viņš grib celties un viņu nest tā, ka viņai galva atmetas atpakaļ. Mēs viņu vannojam, viņam dodam atbildīgu uzdevumu - izmērīt ar ūdens termometru ūdens temperatūru, bet viņš izšļaksta ūdeni uz grīdas. Prasu netrokšņot, bet viņš tīšām ripina mašīnas ar skaņām vai dzied pašsacerētas dziesmas māsai pie auss.

Pirmās dienas bija ļoti grūtas, bet nu jau ledus ir sakustējies, un viss sāk nokārtoties. Vienkārši vajadzīgs ir laiks, lai viens pie otra pierastu, un mēs pierastu pie tā, ka mums tagad ir divi bērni.

Neskaitot visu to, jaundzimušā aprūpe man ir kaifs. Mani nesatrauc fakts, ka mazo jābaro ik pēc pusotras stundas, jānēsā rokās, jāguļ viņai blakus. Vienkārši tagad es zinu, ka man pietrūks šī posma brīdī, kad sapratīšu, ka viņa ir jau liela. Ar Maksīti bija tā, ka visi jau gaidīja, kad viņš sāks sēdēt, rāpot, staigāt, runāt.. Un pēc tam brīnījās, kur tas laiks paskrējis, un pa kuru laiku bērns izaudzis tik liels?

Vienīgais, es vairs neko nevaru pagūt. Viss laiks aiziet bērniem, un, kad nedaru kaut ko viņiem, tad vīram, kurš ir atvaļinājumā.

Tagad mēs kārtojām visas formalitātes un vispār daudz vizinājāmies pa pilsētu. Amina vairāk ar mašīnu ceļo, nekā ar ratiem. Nu tā nu mums sanāk, ceturtajā dzīves dienā braucām uz fotosesiju, neviens no mājiniekiem mūs nesaprata, bet, kad tika pie pirmajām bildēm, bija ļoti aizkustināti.

Pēc tam braucām pie manas mammas, jo tur mūs apskatīja ģimenes ārsts, mūsu poliklīnika ir tajā rajonā.

Vīrs palaida mani ātri uz veikalu pēc dažām jaciņām manam jaunajam izmēram, lai būtu, ko vilkt uz Ziemassvētku eglīti, kad iešu pie Maksimiliāna uz dārziņu. Pirmajā reizē nebiju ar meitiņu pusstundu, otrajā  - stundu, bet gandrīz prātā sajuku no uztraukuma, atnācu mājās un atradu meitiņu mierīgi guļam. Lūk kā, acīmredzot, esmu panikas cēlāja un pagaidām neesmu gatava meitiņu uzticēt pat tētim.

Starp citu, tētis.. Vīrs viņā ir iemīlējies. Droši vien, jo viņa ir meitene. Ar Maksi viņš tāds nebija, runājas, apskauj, bučo, daudz nēsā uz rokām un gandrīz nemaz neļauj viņai raudāt. Tas ir gan labi, gan ne pārāk, vienkārši Maksis jūt, ka attieksme pret viņu un māsu ir atšķirīga, un uztver to citādāk. Es cenšos vienādi mīļa būt ar abiem, ceru, ka man sanāk, un drīz viss būs labi.

Kartiņa māsai uz dzimšanu no Maksimiliāna

Nu lūk, tad tā nu mums iet. Diemžēl, portālā nesanāk būt tik daudz, cik man gribētos. Es nepagūstu atvērt datoru, lasu un komentēju pamatā no telefona. Tāpēc rakstīšu iespēju robežās, kad būs kāds brīvs brītiņš. Šo blogu rakstīju ar 3 piegājieniem, bet ceru, ka drīz izdosies iemācīties kvalitatīvāk plānot savu laiku.

Visiem vēlu labu noskaņojumu!

Jūsu Sabīne  - Aminas un Maksimiliāna mamma

Mūsu visu laiku vislabākā maigā aizsardzība!

Huggies® Newborn

ziemas loterija