Runāsimies ar bēriņiem, jebkurā situācijā.

Ar bērniņu ir jārunā, daudz un ļoti daudz, jau kopš tā brīža kad uzzinām par tā esamību, un tad viss ir izdarāms un paveicams.

Es ar savu mazulīti runāties sāku jau ļoti sen, un tad arī panācu to kas vajadzīgs, dzemdības nebija ilgas, naktmiegs labs abām un vis laimīgi, un ar krūts ēdināšanu viss lieliski.

Man meitai tagad ir jau 1 gads un 3 mēn. veca, vēl joprojām viņa krūti uztver ļoti nopietni, bet vienā naktī es pamodos ar sajūtu ka sāp krūts, un jā nu sāpes bija nejaukas, krūts pietūkusi, cieta sarkana, un tas bija noticis tikai dažu stundu laikā.

Nu  ko trausos no gultas augšā un domāju , ko nu pasākt, jo iepriekš nebiju nekad ar to saskārusies.Nakts, mazā guļ saldi, lieku viņu pie krūts, bet viņa vienkārši guļ.

Tad nu sapartu, rīts gudrāks par nakti, izmērīju sev temperatūru- ūuu, tas rādīja pāri 38, izdzeru ripiņu zāļu, un centos aizmigs, miegs protams nebija nekāds labais, pa galvu tik dažādas domas kūlās.

Ap pl.4. paratsi mazā prasa savu tiesu, nu tad arī centos likt pie sāpošās krūts, bet neko lāga nedabūjusi no tās meita gulēja tik tālāk.

Tad ar prieku sagaidīju rītu, devos uz pagrabu pēc kāpostgalvas, un liku tās pie krūts.

Meita pamodās, un tad nu mazajai stāstīju ka mammītei sāp, un ka viņa tikai vienīgā var palīdzēt. Mazā skatījās ar jocīgu skatienu, jo krūts nebija diez cik glīta, plus vēl karsta, bet apdomādmās mazā tomēr sāka to tukšot, pa laikam devu arī otru krūti.

Dienas otrajā pusē mana pašsajūta jau bija uzlabojusies, jo sarunas un darbības ar meitiņu kopā mēs bijām atkārtojušas ļoti daudzas reizes, mazā arī lika rociņu pie krūts, un paijāja.Vakarpusē iegāju siltā mierīgā dušā.

Pagāja vēl kāda diennakts un mans stāvoklis uzlabojās, un pašsajūta arī.

Tā ka ar šo rakstu gribu teikt jaunajām mammā, un arī tām kurām aug ne pirmais lolojums- runāsimies ar bērniņiem un visi būsim laimīgi.