Piedzimšanas stāsts. Īpašs no A līdz J.

Sākšu no paša sākuma un ar pašiem pamatiem.

Es esmu Nora. Man ir gandrīz 10 mēnešus vecs puisēns Miķelis. Man ir māsa Lāsma, ar kuru kopā sagaidījām viņas otro dēlu Markusu pirms 6 gadiem, siltā un lietainā Jūlija noslēguma dienā. Nu Lāsmai pieteicās ilgi gaidītā meitiņa un sarunājām, ka arī šoreiz sagaidīsim viņu kopā.

Es vispār esmu par to, ka sievietei šajā maģiskajā un ellīgi grūtajā brīdī nav jābūt vienai! Nedrīkst būt viena! Protams, katrai ir vecmāte, bet tā nu ir liela laimes spēle un neviena vecmāte nepavadīs ar topošo māmiņu visas garās dzemdību stundas, tas nu ir fakts!

Jūlijas gaidīšanas laiks bija visai grūts un neviennozīmīgs, tika uzlikta diagnoze “gestācijas diabēts”, kas sev līdzi nesa attiecīgu diētu - domājams, ka vasaras sezonā neēst visas gardās ogas būtu pārbaudījums jebkuram, kur nu vēl izsalkušai grūtniecei! Jau no ~35/36 nedēļas sākās runas par priekšlaicīgu dzemdību ierosināšanu, jo auglis solījās būt liels. Viens saka vajag, otrs sūta mājās un saka - nevajag! Tā pienāca prognozējamais dzemdību datums - 01.08.2017. Tā kā nekas nenotika, nākamajā dienā daktere apskatīja, secināja, ka tiešām nekas nenotiek, ka tiešām auglis būs liels un nozīmēja sestdien jeb 05.08.2017 doties uz dzemdību namu!

Aiziet, pie lietas!

Iepriekšējā dienā sarunājam, ka Lāsma aizbrauks uz dzemdību namu, pārliecināsies, ka šoreiz tiešām ķersimies pie lietas un tad zvanīs man un braukšu arī es!

Bez visa modinātāja jau plikšķinu acis no pulksten 8..baroju Miķeli un ceru, ka viņš iemigs saldā miedziņā, lai tētim vismaz dienas sākums ļoti labs! Staigāju pa māju un domāju, ko lai ņem līdzi, kas vēl būtu vajadzīgs, kas noderēs. Jautāju vīram - nu tak tomēr pieredze arī viņam šajā lietā, viņš saka - snikeru! (kaut būtu paklausījusi!) Esmu satraukusies kā savās pēdējās grūtniecības nedēļās. Visvairāk jau par to, ka nav nekādu ziņu no Lāsmas, varbūt jau piedzemdējusi? Zvanu, neceļ. Satraukums tāds, it kā man būtu jādzemdē, skraidu uz wc un gaidu. Beidzot saņemu zvanu, Lāsma šokā kāpēc es neguļu! Pa šo laiku ir apskatīta, neskatoties uz vēdera vilkšanu, nekas nav mainījies - ap 2 cm. Plkst.10.00 dod pirmo ierosināšanas pulverīti. Savācu mantiņas, izsaucu taksi (es izmantoju taxify, tas ir pārāk ērts, lai neizmantotu!), ievadu galamērķi - dzemdību nams. Šoferītis Antons droši vien sāka taksītī dvieļus locīt, kad ieraudzīja, hehe. Lāsma iesmej un saka, ka ja tomēr piedzims puika, tad nosauks par Antonu. Braucot čatojam, Lāsma raksta, ka pirmsdzemdību palātā forši, dežūrē viņas daktere, visi skraida apkārt kā birstes! Koooaa? Birstes? Izrādās, ka pārrakstījās, domāja - bitītes! Tā smejamies katra savā galā, ka gandrīz dzemdības sākās, ha ha! Bet nē.

Ko es paņēmu līdzi!?

Ērtas garās bikses (nu, treniņbikses!),

Ērtus šortus (ko arī pārsvarā izmantoju),

Gumijas čības (īpaši, ja plāno ūdeņainu šo pasākumu),

Apakšveļu (šoreiz nenoderēja, bet izpriecas dušā pilnīgi mierīgi varēja beigties ar apakšveļas maiņu!),

Ūdens, ūdens un vēlreiz ūdens!

Kaut kas ēdams (to es iegādāju vēlāk).

Tā kā vīrs deva norādījumu, ka jāpērk snikers, tad es tomēr apdomājos un pirms iešanas dzemdību namā, apmeklēju tuvumā esošo Lata veikaliņu! Cik tur lētas bulciņas !!! Eklērs un Vecrīga maksā 0,55e, izvēle pamatīga! Super! Prasu Lāsmai vai ko vajag - jā, kaut ko uzgraužamu! Okei, pēc dzemdētājas neizklausās. Nopērku tuplu (nu vairs tak nepaspēs lielāka izaugt vēderā !?)

Ienākot dzemdību namā paliku pie sarga posteņa, jo pa centrālo ieeju tikai no pulksten 12.00! Notika sazvanīšanās un steidzos tālāk uz 5.stāva 520.istabiņu. Istabiņa normāla padomju laiku atlieka, bet sūdzēties arī nevar - tīrs, silts, divvietīga, wc ar dušu istabiņā. Nav ne jausmas cik ilgs laiks šeit būs jāpavada, jo līdzšinējās dzemdību pieredzes notikušas Stradiņa slimnīcā.

~11.00 tonīši. Kā Lāsma saka, ka tā kā velk, tā aparātā pie dzemdes kontrakcijām apaļa nulle. Smejamies, jokojamies, plānojam. Aktīvi darbojos pa vairākiem čatiem, jo visiem interesē kas notiek! Oktobrēnu čatiņā arī dalos, mammučiem griežas vēderi atceroties šo dienu! Man arī! Esmu sajūsmināta, gribas smaidīt un visu laiku atgādināt mums abām - liels darbs un mēs ieraudzīsim to mīļo būtni, kas spārdās puncī!

Izveidoju iekš whatsapp “Jūlijas dzimšanas dienas” čatiņu, kur salieku vienuviet ģimeni, omi, Jūlijas tēti - lai jūt līdzi!

11:43 Hello! Atrodamies dzemdību nama 5.stāvā, kur Lāsma tūliņ ies pēc 2.stimulēšanas pulverīša. Smejamies un nevaram sagaidīt.

12:00 Lāsma saņem otro pulverīša devu. Es sēžu un tamborēju, bet absolūti nekas nesanāk, mainu idejas, ārdu ārā. Laikam par piemiņu tā arī neko nenotamborēšu. Ārā sākas stiprs lietus, Lāsma pļāpā ar Markusu [jaunākais dēls]. Ieliek katetru, lai varētu ielaist antibiotikas (tas ir obligāts pasākums pozitīvas streptokoka analīzes gadījumā. Bez stresa, tā vajag!).

13.30 Nekas nenotiek. Turpinam sēdēt un pļāpāt, apspriežam kādi laikapstākļi bija, kad dzima Lāsmas puikas un mans Miķelis. Šodien mainās ik pa brīdim - tad spilgta saulīte, tad gāž pamatīgi, tad atkal saulīte! Man sāk gribēties ēst. Diabētiķei (jā, zinu, ļoti mīļi) laikam drīz atnesīs, jo viss gaitenis smaržo pēc ēdiena! Viņai, protams, speciāla ēdināšana.

13:53 Iedeva nākamo pulverīti, tālāk 15.30 tonisi un ja nekas nav mainījies, tad 16.00 nākamais pulverītis.

~14:00 Īsinot laiku sākam pārskatīt koferi, īsti nezinam kāda šeit kārtība, vai dzemdību zālē varēs ņemt līdzi visas mantas vai tikai pašu nepieciešamāko .. Lieku drēbītes Jūlijai un sāku smieties .. nu, jaunā mammīte! Sola jau it kā lielu meiteni, bet ielikt 68 izmēra komplektiņu kā pirmās .. Izrādās, ka sajaukusi maisiņus! Nu labi, izsmejamies un atrodam citu komplektiņu, visu saliekam, sakārtojam, ir drošāka sajūta.

Pusdienas kaut kā ļoti kavējas, bet tomēr beidzot tās ienes. Nolemju arī es aiziet paēst, pat ienāk prātā doma, ka varētu aizbraukt uz māju, pie reizes Miķeli pabarot, bet tā kā vīrs neatbild, tad eju vien ēst.

14.56 Saņemu Lāsmas zvanu (tiku līdz 1.stāva vestibilam), ka tālu lai neeju, esot sākuši tecēt ūdeņi! Urā! Žēl, ka palaidu garām, nekad to neesmu redzējusi!

14:58 Tikko izgāju pēc ēdamā, zvana Lāsma, ka sākuši ūdeņi tecēt! Vienkārši ēst meitiņai gribējās pirms darba.

Atnāku atpakaļ (ar tām lētajām bulciņām, ha, jo nekur jau tālāk negāju!), pa ceļam burtiski noriju siltu picu, viņa ir apskatē, es tikmēr apdeitoju info čatiņos un izdzeršu kafiju - kas to lai zina cik ilgi vajadzēs izturību!

15.45 Lāsma atnāk no dakteres, bija tur diezgan ilgi, jo bērnam galviņa ir sānā, apskates laikā labi juta degunu..tā tam īsti nevajadzētu būt (tad var gadīties, ka ķeizars), paaicināja citu dakteri, pārrāva ūdens pūsli, esot daudz, daudz ūdeņi iztecējuši (jau iepriekš sonogrāfijā tika uzrādīts, ka ūdeņi ir vairāk kā ierasts). Kārtīgi iztīrija apvalkus, galviņu iebīdīja labāk, bet tā tāpat palika brīva (jābūt piespiestai), tāpēc tālāk istabiņā uzliks tonīšus, nedrīkst staigāt. Pat tonīšu laikā ūdeņi turpina tecēt, pampers ir pilns (pāri maliņām!!) pāris minūšu laikā (es teiktu, ka līdzi jābūt kā minimums 5 pamperiem!). Kādu laiku tonīši, ienāk vecmāte, tā kā kaut kas notiek, tad sākam uzņemt intervālus. It kā 5 minūšu intervāli, kontrakcijas ~40 sekundes, bet ne visai regulāri! Tomēr izlemj, ka mums jāpārvietojas uz 7.stāvu jeb dzemdību zāli. Vācam mantas kopā, braucam augšā.

16:28 Esam dzemdību zālē, bet nezinu kāpēc, jo viņa pagaidām pārāk normāla!     

Mūs ieliek 2.dzemdību zālē - liekas pašaura, Lāsmai uzreiz neiepatīkas gulta/galds! Domāju gan, zina taču kas tur darāms būs!! Ienāk vecmāte, uzliek tonīšus, pēc 30 min būs atkal klāt. Sākas kontrakcijas, kuras mēģinam pārelpot. Ieelpā lieku roku uz vēdera, lai zina uz kurieni koncentrēt ieelpu.

Iepriekš par dzemdību namu biju dzirdējusi, ka augšā jeb uz 7.stāvu ved tad, kad jau tuvojas pilns atvērums un jāveic finiša fāze. Pēc Lāsmas izskata un sajūtām mana nojauta saka, ka līdz finišam jāpaciešas. Jokojam, smejamies, koncentrējamies.

16:29 Viņu sāk kaitināt, ka es šūpojos, tas labi. Visu laiku runā, kaut ko filozofē, viss slikti - zāle nepatīk, vecmāte arī ne īpaši. Lāsma saka, ka 2,5h un būšot ārā. Optimiste!

16:32 Pirmā kontrakcija, kuras laikā Lāsma neko nekomentēja. Urā, tātad paliek stiprākas. Pēc kontrakcijas stāsta man vai es zinu kāpēc jāelpo vēderā. Vēl tēlo gudrīti, tad jau tomēr vēl nesākas. Skatīta pagaidām nav, atvērumu nezinam.

16:40 Es sajaucu "elpo" ar "spied", Lāsma visu kontrakciju lādējas kaut es paliktu stāvoklī. Jokdare.

16:42 Ak nē, viņai vajag uz mazmājiņu. Baigā škrobe, ka nedēļu jau skraida, organisms tīrās, bet dzemdībās tāpāt apd*. Rupekle! Klizmu vēl nav likusi, neviens neteica, ka vajag, un nevarēja jau saprast kad sāksies!

16:47 Lāsma tik skatās pulkstenī, ka līdz 19iem vajadzētu paspēt. Jūlijas vārda raksturojumā esot saistība ar horoskopa zīmi Lauva un ciparu 7!                 

16:57 Visu laiku zviedzam. Es koncentrējos uz kontrakciju, Lāsma klausās kā citas auro. Dusmojas uz Juru [Jūlijas tētis], labi, ka viņš nav te, pati nezina par ko.

17.00 Picu viņa prasa!!!

17:07 Ienāk vecmāte, es tieši turu roku uz vēdera, izelpojam kontrakciju. Neļāva man tā turēt, jo tā var traucēt tonīšiem. Turpmāk turu pašu pirksta galu, jo Lāsmai tā esot daudz vieglāk, ja zina, kur koncentrēties. Pagrieza uz muguras, tagad 10 minūtes jāiztur šādi, tad varēsim iet dušā.

17.12 Bāc,nesaprotu.. Viņa kakāt grib, tad es saku, lai kakā, bet viņa pēkšņi elpot grib!

17:14 Jūlija būs kultūras mīle, jo bildē ir jaunais Rīgas teātris - skats pa dzemdību zāles logu! Prasu Lāsmai vai gribēs iet uz to teātri, nogārdzās, ka NĒ!           

17:16 Ienāk vecmāte, līdz 18.30 tagad dušā jāiet..Apskati neveica, nezinam cik tālu esam tikušas! Ja bez panākumiem būs pēc dušas, 19os laidīs atkārtotu antibiotiku devu.         

17:46 Esam dušā. Mēģināja uzriktēties uz bumbas, duša diezgan šaura, vieta pietiek tikai vienai no bumbiņām, kamēr es meklēju dvieli, noslīdēja nost. Sēž plika uz zemes un ņirdz. Jānobildē! Bumbu liekam nost, pārāk bīstams pasākums! Dušā ir foršs rokturītis pie kā pieturēties, laistu siltu ūdeni uz krustiem kontrakcijas laikā, turu roku uz vēdera. Ņirdzam.

17:47 Žēl, ka peldkostīmu nepaņēmu!

~18:00 Nu jau jūtams, ka process iet uz priekšu, kontrakcijas ir stiprākas, izdodas labi pārelpot. Pēkšņi sāk bļaut, nesaprotu kas notiek! Izrādās, ka ar elkoni trāpījusi krānam, pagriezusi aukstu ūdeni! Ņirdzam.

18:15 Es tagad ļoti labi saprotu tos stāstus, kad vecmātes no attāluma noteikušas cik cm atvērums un procesa laikā reti pārbauda, jo saka, ka to var redzēt pēc mammītes! Var! Burtiski izmainās. Sākas kontrakcijas ar pieklusinātas skaņas efektiem kulminācijas brīdī. Nezinu cik bieži, bet teiktu, ka ik kādas 3 min. Prognozēju, ka pie apskates būs 5-6 cm. Lāsma uzstāj, ka jāpaspēj 19os piedzemdēt.

Lāsmai dušā paliek slikti, pārāk silti, saka, ka ģībs. Viss, ejam ārā no turienes. Viss pludo, apkopējas žēl. Lai paspētu līdz nākamajai kontrakcijai atrast ērtu pozīciju, apslauku un ejam pie palodzes (īstenībā, vienīgā vietā šajā zālē, kur pieturēties, ja negrib gulēt!) Forši! Stāv tāda plika, kā no mātes miesām nākusi un tūliņ laidīs vienu brīnumiņu no savām miesām laukā! Apļo gurnus, jo stāstu, ka tā ir liela palīdzība meitenītei ievirzīties iegurnī!

18:27 5-6 cm, kakls blīvs.

Vecmāte ielaiž Nospu, kas palīdzēs dzemdes kaklam darīt savu darbiņu, jo šobrīd viņš stāv priekšā bērna galvai, kura uzstājīgi grib doties lejup. Vecmāte mums stāsta, ka tā tas ar ierosinātām dzemdībām ir, ka viss notiek strauji, nekoordinēti, jāseko līdzi, lai pulverīša darbība nebeidzas. Es salīdzinu ar klibu zirgu, kuru ar pātagu dzen uz priekšu.

18:27 Sāk lūgt Dievu un izskatīties pēc dzemdētājas

18:30 Monta - Superbingo vinnēju 1.24! maģiska diena!      

19:00 Vecmāte ļoti sāpīgi turēja dzemdes kaklu kontrakcijas laikā, jo tas ir blīvs un traucē galviņai, ir priekšā. Lāsma bļāva no sāpēm, bet tikām šim pāri, apsolīju, ka tagad viss aizies un katra sāpīte ir milzu palīdzība procesam.

19:04 Gandrīz pilns atvērums.

19:08 Nu jau pilns. Stundas laikā būšot.

Lāsma paliek aizvien apņēmīgāka. Sākumā man teica, ka tad, kad sāksies īstās kontrakcijas, viņa atcerēšoties kā tas ir elpot caur vēderu. Es neticēju, teicu, ka ņemam un patrenējamies. Tagad es ticu, viņai reāli sanāk! Kā nāk kontrakcija tā pūšam vēderā Jūlijas dzimšanas dienas balonus un lēnām, lēnām izelpojam, uz nabu. Un vēl vienu balonu! Un lēnām pūšam uz nabu. Un tad viņa kļūst skaļāka savā elpošanā, jo kontrakcija ir sasniegusi savu kulmināciju un es kļūstu skaļāka un uzstājīgāka, saku - neturi, elpo, uz nabu! Un pūšam balonu, iedod daudz, daudz skābekli savai meitiņai, palīdzi viņai! Un tad Lāsma dzer ūdeni un es stāstu, ka pavisam drīz ieraudzīsim cik daudz būs matiņi un kādā krāsā (sonogrāfijā solīja, ka būs daudz) un kāds būs tas deguntiņš, ko vēl tikko daktere juta un atkal pūšam lielu, lielu baaalonu ..

19:12 Vairāk bērni nebūšot         

Esmu pārsteigta. Vecmāte saka, ka tūliņ drīkstēs spiest, kur palika fāze, kad ļoti, ļoti gribas, bet nedrīkst? Man tā šķita visriebīgākā un mūžīgākā no visām dzemdībām! Ok, turu kāju, palīdzam iegurnim būt platam. Ir grūti, esam skaļas, vecmāte dara kaut ko sāpīgu, bet pilnīgi noteikti vajadzīgu. Lāsma kliedz, ka vairs nevar. Es nezinu kur tie vārdi, kur tie teikumi rodas, bet es stāstu pretējo. Es slavēju. Viņa ir varone, malacis. Viņa saka, ka nav vairs spēka. Bet viņš ir! Aij, sieviete, cik daudz tevī vēl spēks, tu pat nezini! Es redzu, nāk! Ir pusīte galvas, redzu biezus, melnus matiņus, gaidam nākamo kontrakciju. Nenāk. Vecmāte sauc palīgu, lai turētu kāju. Stāsta, ka īstenībā bērniņš piedzimtu arī bez mammas, tā daba lēmusi. Bet mammai jāpalīdz, lai tas būtu veiksmīgi! Kontrakcija nav. Lāsma sāk stresot, arī es esmu satraukusies, bet neizrādu, prātā doma par to, ka pulverīša darbība pēkšņi beigusies. Zinu, ka tā jau gluži nenotiek. Mierinu Lāsmu. Ir, spiežam, galva ir ārā. Spiežam vēlreiz. Jūlija ir uz punča!

19:43 7.41

Man asaras acīs parādījās jau brīdī, kad es ieraudzīju galviņu. Skatījos uz Lāsmu caur migliņu. Čukstēju, ka viņa nāk, viņa tūliņ būs! Un smaidīju. Un te nu viņa bija - vismaigākā un nevainīgākā būtne pasaulē, Lāsmas meitiņa, mīļais kunkulītis, kas klusiņām, klusiņām iemurkšķinājās. Un tad jau arī ieraudājās. Skaļi un pārliecinoši - te nu es esmu, mammu, tava mīļā meitene, tava Jūlija.

19:46 4580g, 59 cm. Galva 37 cm, krūškurvis 36 cm. Jā, jā, jā, tiešām meitene.

Kamēr svēra un mērīja, tikmēr tieši zvanīja lielais brālis, kurš aizbraucis uz futbola nometni! Pacēlu un teicu - čau! Tev piedzimusi māsiņa! Viņa ir lielāka kā tu piedzimi :)

Žēl, ka vecmāte man nepiedāvāja pārgriezt nabas saiti. Man tas likās ļoti īpašs brīdis Markusa dzemdībās. Tēti! Noteikti izmantojiet šo mirkli, šo iespēju! Toties vecmāte piedāvāja vai es gribēšu saģērbt Jūliju, vai mācēšu! Jā, protams, man taču pašai 10 mēnešus jauns kunkulēns! Ha! Man bija bail, viņa ir tik maziņa (kaut gan īstenībā jau salīdzinoši liela), es nesapratu kā to pamperu likt, lai nabu netraumē, vecmāte ātri vien nāca palīgā. 56 izmēra bodītis bija par mazu, ha! Saģērbām kopīgiem spēkiem un atpakaļ pie mammas. Mazā, mīļā mutīte sameklēja pupiņu un atkal iegrima pilnīgas laimes sajūtā.

Kamēr es ģērbu Jūliju, Lāsmai palikusi pēdējā dzemdību fāze - placentas piedzemdēšana. Īsti par dzemdēšanu nenosaukt, jo jāspiež viņai nebija. Neiznāca vienā gabalā, taču cerēsim, ka iznāca visa!

Ziniet, kas ir lielākais brīnums - neviena plīsuma! Lielais meitēns mammu ļoti pasargāja!

Turpinājumā ~2h pavadam dzemdību zālē. Paņemu arī es rokās kamēr visu satīra, jocīgi. Man ir riktīgi bail! Es nesaprotu vai elpo, kāpēc tik jocīgi kustina muti, uj, ko viņa tagad dara, vai viss kārtībā!? Ātri vien nododu mammas rokās. Smejos par sevi! Aptuveni stundas laikā jau esam apradušas ar jauno situāciju. Mantiņas savāktas, visos čatiņos uzrakstīts, pirmās bildes sataisītas. Mazulīte ēd un čuc. Balstiņa ir branga!

Uzzinam, ka dzemdību nams ir pilns un nav opcija izvēlēties palātu, jāguļ tur, kur liks. Tas, protams, neiepriecina, bet ar jaunajiem apstākļiem jāaprod.

~22:00 Atnāk vecmāte, izspaida vēderu, viss kārtībā. Lāsmu sēdina ratos, liek bērnu rokās. Es saku, ka pēc iepriekšējām dzemdībām bija krampji, varbūt labāk bērnu neturēt. Šoreiz nebūšot. Okeeeej.. Mēģinu vienā piegājienā sagrābt visas mantas, kuras ir palikušas baigi daudz, jo nav kompakti sakārtotas. Kā ēzelītis skrienu nopakaļ un sirds man dikti, dikti dreb .. atceros to nejauko iepriekšējo pieredzi, labi, ka bērniņš ar gultiņu bija toreiz pie manis! Tiekam nodaļā, gribu ātrāk palātā un Jūliju ielikt gultiņā. Fū! Izelpoju. Esam palātā. Trīsvietīga, ir viena mammīte istabiņā. Palāta skaista, tīra, izremontēta, katrai mammai savs “stūrītis” ar gultu, bērniņa gultu, pārtinamo virsmu, Lāsmai arī izlietne trāpījās. Lampiņas pie sienas. Vannasistaba fantastiska - visur kur pieturēties, izremontēts, gaišs, tīrs! Palīdzu iekārtoties un dodos prom. Šodienai viss.

Lāsmai izmēra asinsspiedienu, iedod tabletīti. Augšā teica, ka 2h nedrīkst celties, šeit saka, ka stundas laikā jāaiziet uz wc (jo parasti nejūt, ka urīnpūslis ir pilns!). Drošības pēc aizejam kopā.                  

Izsaucu taksi, kurš bija klāt kamēr es vēl nebiju atvadījusies! Skrēju treniņbiksēs un gumijas čībās! Bāc, pa galveno izeju nelaiž ārā. Skrienu pa pagalmu, skrienu riņķi, šoferis pūcīgs. Aij, tak beidz! Man šodien, vecīt, bija TĀDA diena!

Man, protams, ir viedoklis gan par iestādi, gan par procesu, gan par manu līdzdalību.

Dzemdību nams mani pārsteidza gan pozitīvi, gan ne tik ļoti. Pēc tam šīs lietas pārrunājot Oktobrēnu mammu čatā (manējās!) secināju, ka baigā loterija - gan dzemdību zāle, gan vecmāte, gan palātas .. nianses, kas man nepatika, citās zālēs bija ļoti ok!

Pārnākot mājās es biju galīgi beigta! Mans puika tik liels, mans vīrs uztaisījis vakariņas. Iekritu gultā, mugura sāpējā zvērīgi! Spaidīju telefonu un nekustējos. Domas klīda kaut kur, negribēju celties un negribēju arī iet gulēt. Tāds apātisks noguruma stāvoklis. Sasodīti labi padarīta darba stāvoklis!

Tas nav šņabītis. Vīrs iepilināja vīna pārpalikumu. Uzklājis Miķeļa gultiņai galdautu. Okeeej.

Ko es vēl gribēju teikt. Pats, pats svarīgākais ir emocijas, domas, prāts! Kopš dienas, kad sāku gaidīt savu Miķeli, esmu palikusi ļoti tendēta uz domām, labām domām, kas spēj ietekmēt darbības. Mēģināju arī Lāsmu noskaņot uz pozitīvu domāšanu pirms dzemdībām, viņa saka, ka esot izdevies! Viņa bija ļoti citādāka kā iepriekšējā mūsu koppieredzē. Un droši vien arī es! Bija sajūta, ka esam uz viena viļņa, viens mērķis taču!

Es vēl šodien nevaru attapties. Tas bija tāds piedzīvojums! Tāds pārdzīvojums. Tāds notikums! Kāda laime ir būt vecmātei, kas to piedzīvo teju ikdienu! Ja man jautātu vai es gribētu vēlreiz, es nešauboties teiktu jā!