Mūsu stāsts - kā es ierados pasaulē!

Sveikas esošās un topošās māmiņas!

Uzrakstīšu kā man gāja dzemdībās, lai gan tas bija plānots ķeizars, bet tāpat - dzemdības. 

Bija 9. jūnijs, kad bija laiks stāties slimnīcā. Jau no paša rīta no 10:00 - 11:00 ierados slimnīcā ar visām mantām un dokumentiem. Mazajam paklausījās tonīšus (nebija, kur piesieties), uzņēma mani nodaļā, noformēja dokumentus un teica, ka anesteziologs būs tikai pēc 18:00. Tā nu miera vējos devos mājās.....līdz vakaram, paēdu, pasnaudu...... un ap 17:00 atpakaļ uz slimnīcu......sagaidīju anesteziologu, aprunājāmies, viņa pastāstīja kā jutīšos un kas mani sagaida pēc tam.

Naktī miegs bija gana caurs, bet pagulēt mazliet izdevās. Un tad pienāca ilgi gaidītais rīts....plkst. bija 6:30, klausījās tonīšus (atkal nekur piesieties), pēc tam ielaida sistēmu un pēc plkst. 8:00 jau mani vizināja uz operāciju zāli. Tur kādas sešas, septiņas sievietes, katra dara savu darbiņu, viena mani tur un mierina, cita pieliek pie krūtīm kaut kādu aparātus, vēl divas citas jau gatavas sagaidīt mazo pasaules brīnumu. Tad ievada mugurā anestēziju, sāp, asaras birst, sajūtu, ka katras kājas nervā ieplūst bezjūtīgums......visu laiku apjautājas, kā es jūtos, vai viss ir labi.....tad mani apgulda uz galda.....paiet kādas 2 - 3 min., daktere ievada katetru, uzslien aizsegu man priekšā sejai un tad jau var sākt darboties......

Jūtu kā pārgriež vēderu, jūtu kā griež man ādu, jūtu visu, jūtu 4 rokas, kas "rakņājas" pa mani, teikdamas "mazais esot jāsameklē", domāju, vai tad viņš tik maziņš....sajūtas nepatīkamas, pat ļoti.....paiet mirklis, jūtu nelielu spiedienu un te pēkšņi - KLIEDZIENS! Mans dēliņš ir klāt - komentārus dzirdu "liels, skaists, veselīgs un aktīvs", novērtējums  - 10 balles.

Plkst. 8:44 pasaulē ieradās 4 kg 10 gr un 59 cm garšs puikiņš! Mazo brīnumu man parāda, uz krūtīm gan neuzliek un ātri aizstiepj prom - lai nav auksti! 

Es palieku operāciju zālē. Jūtu, kā vēderu tīra, sūc, šuj. Mani ved atpakaļ uz istabiņu, kājās jau parādās nelielas sajūtas, pati jau varu pakustināt......Plkst. 9:00 jau biju istabiņā, kur mani sagaidīja bērniņa tētis un omīte, tētim rokās mazais brīnums, pēc minūtes jau mazais bija pie pupa, bet ēst negribēja......dakterītes aiznesa paelpoties skābekli, atnesa atpakaļ un mazais sāka darboties ap krūti....piena jau nebija daudz pirmajās dienās ,bet tas parādījās pakāpeniski......tagad krūtis ir pilnas (paldies Dieviņam par to). 

Tētis un omīte pārlaimīgi, bet man 24 h miera pozīcija, bez ēšanas, tikai ūdens jādzer, papmers un katetrs......tas man dikti nepatika, jutos tik nespējīga......tfuij......Tētis darbojas ap mazo ar tādu mīlestību....maigumu.....rūpēm.....saprotu, KAS IR DZĪVES JĒGA.....

Nākošās dienas rītā jūtos labi, ceļos kājās un beidzot varu paņemt dēliņu rokās....MANS DĒLIŅŠ!!!!! Viņš man neapzināti uzsmaida! :) Mēģinu ieskaidrot sev, ka viņš IR MANĒJAIS.....tāda sirreāla sajūta.....

Vienīgais, kas pēc anestēzijas nelika mieru - sāpes sprandā 6 dienas pēc tam....esot bijis spilvens pa augstu.....bet tas viss paciešams!

Mājās tikām 4. dienā! Nu jau esam apraduši ar māju sajūtu. Šodien iziesim ārā uz balkona un rīt jau pirmā pastaiga! Nu tā!

Rēta sadzijusi labi, USG arī pirms izrakstīšanas bija! Tagad pārbaude pēc 6 nedēļām!

Nu tāds mans stāsts!

Ilvija un Persiks.