Mūsu ilgā un lielā satikšanās!

Šī stāsta sākums nebūs no tiem priecīgajiem,bet vēlāk viss izvērtīsies citādāk..

Ar vīru esam nolēmuši kļūt par pilnāku ğimeni,bet viss neizdodas kā plānots.Pēc 7 kopā nodzīvotiem gadiem uzzinam,ka dabīgi pie bērniņa netiksim?.Milzīgi pārdzīvojumi,naktis raudātas un negulētas,līdz beidzot iestājamies rindā uz medicīnisko apaugļošanu.Un nu saņemam zvanu pēc nepilna gada,ka mūsu rinda ir pienākusi,urāā?.Daudz medicīnisku procedūru mums abiem,sīkumos neiedziļināšos,bet tas viss prasa tik daudz izturības,gan fiziski gan emocjonāli..vairāk jau emocjonāli?.Un nu mums acīs ir cerība,bet tāpat iezogas domas,lai nesapriecājamies agri.

Viss norit labi. Pat covids pa vidu netraucē,jo domas un sirds ir pavisam citur. Tad nu pienākusi lielā diena,pēdējā procedūra,mūsu embriju ielikšana?.Esmu tik mierīga,pat pati pēctam nobrīnijos. Devos mājup gulēt.Gaidam 10 dienas,kad varēšu veikt analīzes uz grūtniecību.Tik garas tās šķita.Nododu agrā rītā analīzes,lai jau pa dienu zinātu.Pienāk rezultāti,acīmredzami skaidri,bet es vēl aizsūtu dakterītei un saņemu atbildi "apsveicu,grūtniecība ir iestājusies"?. neizsakāma laime,asaras,skraidu pa māju,nezinu kur likties?Gaidu vīru mājās,lai paziņotu.. Tālāk jau visas usg noteiktajos laikos.Arī vīrs vienreiz tika man līdzi,jo covida noteikumi. Vīrs pilnīgi mēms,tiešā nozīmē,redzot mūsu mazo sirsniņu,un jā,kopā uzzinājām ka gaidam princesīti?

Visa grūtniecība norit ļoti labi,esmu pacilāta,smaidīga,pat hormoni netrako.Un tad 37.ned. mani nosūta uz augļa ārējo apgrozīšanu?Sākumā protams satraukums.Bet ticēju un saglabāju mieru,ka mums to vajag un viss būs labi.Un tā arī bija,kaut sāpes uz īsu brīdi lielas.

Pienākusi 41.ned., saņemu nosūtījumu uz dzemdību ierosināšanu,bet..noteiktajā datuma naktī plkst 3 noiet ūdeņi,pirmā doma"drīz tiksimies,redzēsim viena otru",?pēc 2 h dodamies uz RDZ,jo zaļgani.Viss esot labi.Paiet vairākas h ,bet sāpes vieglas un neregulāras.Nolemj ierosināt ar pulverīšiem,saņemu divas reizes.Sāpes jau šķiet lielas,bet nekas uz priekšu neiet.Tad nu kopīgi izlemjam par sistēmu?..un viss sākas-sāpes uz max un ik pēc 30 sek.bet...nekas vairāk nenotiek?,tik 2cm,mazulīte izlemj vēl nogaidīt..nu jau plkst 18.Sāpes trakas.Nolemjam ņemt epidurālo,jo tas varot paātrināt.Un tā arī notika?,sāpes vieglākas un arī viss tālāk notiek. Plkst 23 jau 9cm.

Un jā jā jā,drīz vien sagaidam mūsu princesīti man uz punča?. Lieki piebilst,ka vīrs visu šo laiku bija līdzās,atbalsts neizsakāms. Tāpat personāls gan klīnikā,gan RDZ super. Tagad ticu brīnumiem..jo mazs brīnumiņs ir mūsu klēpītī,mīlēta un lolota.?