Mans dzemdību stāsts. Dzemdību datums paredzētais bija 01.06.2022.
Gatavojos laicīgi dzemdībām, izgāju Elpas kursu, biju aktīva, sportoju, staigāju daudz, apmeklēju ūdens aerobiku. Vēlējos, lai dzemdības sākas pašas dabīgi un lēni, harmoniski. Dzēru aveņu lapu tēju, raspodiņu tēju, ēdu dateles, dzeru nospas tabletes ,lai mīkstinātu dzemdes kaklu. Ravēju četrrāpus, grīdas mazgāju, zāli pļāvu, relaksèjos baļļā, mīļojos ar vīru, ēdu ananāsus, dzēru švepu un vienu vīna glāzi, sēdēju lotusa pozā, staigāju pa ietves maliņu, smērēju starpenes eļļu, lai mazinātu plīsumu risku. Regulāri trenējos pareizi elpot un vingrināt starpeni, kā arī mācījos ar izelpu to atslābināt.
Vēdera sāpes kā uz mēnešreizēm sākās jau no 38. nedēļas, domāju- o, viss gatavojas. Pienāca 40.nedēļa un sāpes biežāk, bet dzemdības kā nesākas tā nesākas. Noteica indukciju uz 10.06. Vēl 9.06.cerēju un runājos ar dēliņu, ka ļoti gaidām viņu nākam pasaulē. Bija sajūta, ka viss jau ķermenī ir gatavs.
Pienāk 10.06.2022.
8:00 uzņemšana.
8:30 gaidām nodaļā kad paņems klausīties toņus. Pasaka, ka nav brīvas ģimenes palātas. Liks dzemdību zālē līdz pēcpusdienai.
Vīru grib sūtīt mājās, jo šis nebūs tik ātri. Viņš paliek.
20 min raksta toņus. Kontrakcijas maksimums 68. Atnāk vecmāte, saka- "paklau,kaut kas notiek, nav tik bezcerīgs gadījums. Tev nesāp? "
Lika parakstīt papīrus,ka piekritu indukcijai , anestezijai neplānotam ķeizeram un asins pārliešanai.
9:15 esam dzemdību zālē, gaidām,kad daktere nāks apskatīt.
11:00 daktere joprojām nav atnākusi. Ir sapites vēderā, cerams notiek kaut kas
11:20 atnāk daktere. Pārbauda un nav nekas gatavs, ne kakliņš ne kā. Man šoks, asaras pa gaisu. Domāju- kā? Nevaru atslābināties uz pārbaudi. Ļoti nepatīkami. Mēģināja uz kušetes,nesanāca. Lika uz dzemdību galda. Ielika foleja katetru un 2 gab sprices ielaida.teica,ka katetrs atvērs atvērumu līdz 6 cm.
12:00 tabletes pulveritis jaieber mutē
Apmēram ap 12:40 pēc sajūtām sāku just kontrakcijas. Au! Pilnīgi iesvīdu. Esmu guļus . Sapites ik pēc 6-7 min.
14:00 otrā tabletite. Piecēlos stāvus, sāpīšu ritms izmainījās uz slikto pusi.
16.00 trešā tabletite.
16.30 toņu rakstīšana. Kontrakcijas sāk pazust, bet sāpes mazliet ir
18.00 4.tabletite
No 18.00-19.00 izdomāju,ka jāpastaiga, varbūt kaut kas mainīsies. Bet nekā.
19.00 toņi. Vecmāte nolemj,ka 20.00 dos šodien pēdējo tableti.
20.00 iedzeru tabletiti un atguļos. 20.13 sākas sapites ik p 3 min apmēram, bet tā kā uz mēnešreizēm, sāpīgi.
22.00 raksta toņus. Pārbauda atvērumu. Asinis pa katetru,veras dzemdes kakls - tikai tagad. Atverums 3 cm, izņem katetru. Dos pretsāpju poti, lai var pagulēt un turpinās nākamās dienas 7.00 dot tabletes. Lai atpūšos.
Bet pamodos jau 00.00 ,stundu tik pagulēju. Mokos regulārās kontrakcijās, no kurām arī modos. Rakstu vecmātei, ka neguļu, sāp. Teica,lai mēģinu līdz trijiem pagulēt.
Jaiet uz apskati, modinu vīru ,jo nevarētu viena aiziet. Aizejam uz apskati - 4:00 toņi. Atvērums 5 cm tikai.
Ejam atpakaļ palātā, es joprojām guļus, nevar nostāvēt. Uz kontrakcijām izmantoju diafragmālo elpošanu. Kad paliek grūtāk, tad izelpoju ar skaņu 'ā' un 'ū', pazūd man elpas ritms, vīrs palīdz, elpo kopā ar mani.
Drīzumā atkal pasauc uz apskati. Lēns progress. Pārdurs ūdeņus, nevar pārdurt, viss blīvs, daktere cīnās. Pārdūra , daktere teica,ka mazajam saskrāpēta galviņa būs un galvā esot tūska, pa ilgu gulējis vienā pozā. Sastresināja mūs. Ūdeņi zaļi, mazais pakakājis vēderā. Izskatījās arī maz ūdeņu. Iesaka mainīt pozas, ieiet dušā. Piekritu. Mazliet palīdzēja , bet nostāvēt tāpat nevaru. Domāju,jāpamēģina dzemdību soliņš. Cik ātri apsēdos uz viņa, tik ātri piecēlos. Sajūtas bija vārdiem neaprakstāmas. Devos laukā no dušas, daktere nāca apskatīt. 7-8 cm. Pulkstens 7.00 Pieliek oksitocīna sistēmu ar atzīmi '3'. Uzreiz jūtu stiprākas kontrakcijas. Saka,lai neguļu, ceļos kājās. Nevaru, tāpēc apsēžos uz bumbas, pulkstens 10:46. Grūti. Progress lēnām, palielina devu ar atzīmi '6'. Nometos četrrāpus, ar rokām pret bumbu balstos, acis nevaru noturēt vaļā, nav spēka,miegs nāk. Jūtos kā citā dimensijā, bet meklēju,kur vairāk sāp. Uz kontrakciju virzu iegurni vairāk uz aizmuguri- au. Apstājos stāvus, pieliek tonīšus, nevaru nostāvēt. Apguļos. Saprotu,ka gribas bļaut, ir savādākas sajūtas, vairs nav tikai sāpes vēdera lejasdaļā, bet arī virs nabas un parādās kakāšanas sajūta. Atnāk vecmāte, es saku,ka gribu kakaat. Saskrien vēl viena vecmāte un daktere. Daktere iebāž roku, saka, 10 cm, tūska, bet bērns vēl tālu, tonīši pazūd. Visiem sejās redzu šoku un bailes. Domāju - lūdzu, tikai ne ķeizeru, šitā mocījos un velti. Sāk likt spiest turpat uz kušetes, mēģinu, vecmāte saka,ka nepareizi. Veļ mani uz sāniem, liek spiest. Neizdodas kā vajag. Liek iet uz dzemdību galda, tik grūti uzkāpt. Liek spiest, bet saku, ka man nav spiešanas sajūta,saka nekas, spied. Dzirdu vecmāti - epiziotomiju. Otra vecmate atnes šķeres, es bļauju- neee. Otra vecmāte pierunā, ka nevajag. Liek spiest , mēģinu maksimāli, jūtu ka ieplešas starpene tātad galviņa, bet nebija tā maksimālā dedzināšanas sajūta, par kuru visi runā. Likās,ka tas ies ilgi. Vīrs blakus atbalsta, motivē spiest stiprāk. Spiežu. Ārsti saka,ka galva iesprūda, atvelk vakuumu, kuru neizmantoja. Spiežu cik varu, uz vēdera pilītes, daktere spiež uz vēdera un pēkšņi redzu mazais ir laukā. 11.06.2022. 12:46 un klāt ir Olivers. Šoks. 3700 kg, 52 cm. Uzliek man uz krūtīm, esmu šokā,ka tas ir izdevies. Klat pirmā barošana, nemaz nezinu vai ir piens. Māsiņa paspieda manu krūti un iznāca pilīte pirmpiena. Šoks pārgāja,sāku raudāt no laimes un nevarēju apstāties. Pavisam neilgi pēc dēliņa dzimšanas ,lika piedzemdēt placentu, nebija tik traki. Pagāja kādas 5 min un daktere jautā lidokaīnu, saspricē starpeni-au. Sākās šūšana. Daktere man neatbild, cik daudz plīsumi un kādi. Šuj,šuj, dakterei piere slapja. Skatos pagājusi jau pus h, sāp. Saku, ka nevaru vairāk izturēt. Tas prasīja stundu! Šīs nepatīkamās sajūtas traucēja baudīt mirkli esot mums trijiem. Dzemdību zālē pavadījām gandrīz 4 h pēc dēliņa piedzimšanas, jo blakus abās dzemdību zāles arī notika dzemdības. Gribējās ātrāk nost no galda, kājas krampī un mugura ļoti sāp. Vīrs apgūlies blakus uz kušetes ar mazo sirsniņu. Beidzot atnāca sakopt visu un iesēdināja mani riteņkrēslā, dēliņš stumjamajos ratiņos. Esam palātā, spēka nav un sāp starpene. Toties blakām bezgalīga mīlestība! Tas bija tā vērts!
2 dienas bijām slimnīcā, bet mans stāvoklis bija diezgan slikts. Nevareju pastaigāt, pasēdēt un pozu maiņa apgrūtināta. Iepriekš domāju, ka jau pirmajā pēcdzemdību dienā taisīšu Kegel vingrojumus, diafragmālo elpošanu un pašus primitīvākos vingrojumus, taču visu nedēļu neko vairāk neilgu diafragmālo elpošanu nespēju veikt. Tā es mocījos vairakas dienas, arī ar temperatūru 37. Pajautāju ģimenes ārstei nosūtījumu uz analīzēm. Izrādās ir iekaisums. Nedēļu pēc dzemdībām aizbraucu uz slimnīcas uzņemšanu un ir pēcdzemdību šuvju iekaisums. Izrakstīja antibiotikas.
Cik viegla un baudpilna bija grūtniecība, tik smaga atlabšana.
Man likās,ka šīs sajūtas nekad neaizmirsīšu. Dēlam tagad 3,5 mēneši un varu teikt, ka tās trakākās emocijas ir pierimušas, jo katrs Olivera smaids kausē dzemdību un atlabšanas laikā piedzīvoto spriedzi un sāpes.