Mans dzemdibu stāsts

Š.g.19.aprīlī notika manas otrās dzemdības, kurās sagaidīju savu otro dēliņu. Maniem dēliem 9 gadu starpība - lieliska gadu starpība, jo nav patiesāka un lielāka brāļa mīlestība pret mazo, kādu izrāda mans lielais puika.

Viss sākās divos naktī - tādas mazas sāpes,vairāk diskomforts jebkādā pozā. Mana lieliskā intuīcija arī šoreiz teica - būs, šodien būs. Vīru aizlaidu uz darbu, jo jūtu, nav kur steigties. Vēl tajā dienā aizeju uz veikalu, pagatavoju pusdienas /vakariņas, pabeidzu savu adīkli, ko biju iesākusi.Sāpes līdz tam vēl neregulāras, ciešamas... Uz sešiem vakarā jūtu jau lielāku spiedienu uz lejas daļu, sāpes sāk parādīties biežāk, sāku uzņemt laiku, sagaidu vīru mājās, samīļojos ar lielo puiku, un kad jau starp sāpēm 2-3 min.,nolemju doties uz slimnīcu, kamēr paņem kovid testus uzņemšanā un sagaida rezultātus - pusdeviņi klāt. Nodaļā apskates laikā - 6 cm jau atvērums, super, drīz satiksim savu mazulīti. Iekārtojāmies istabiņā (dzemdības kopā ar vīru) , izsāpu sāpes kā vajag - šoreiz samācījusies elpot un izelpot tās. Atnāk vecmāte, starp citu, kolosāla vecmāte Jelgavas dzemdību nodaļā, Laura Boreja, iešpricē nošpu un nepagāja trīs h, kā jau esmu uz dzemdību krēslu, klausos, ko saka vecmāte un dr., un hops, plkst. 23:39 pasaulē nāca mūsu dēliņš Dāvis Jēkabs. 4090 gr smags un 52 cm garš. Dzemdības neteikšu, ka būtu bijušas smagas, bija sāpīgi, bet ciešami (atšķirībā no pirmajām dzemdībām, kuras bija ar sarežģījumiem), biju arī noskaņojusies pozitīvam un jaukam iznākumam. Dzemdību ilgums ne īsāks, ne garāks par pirmajām dzemdībām - vienādi ilgas. Šoreiz neviena plīsuma, jo netika steidzināts bēbis(pirmajās dzemdībās 14 plīsumi, jo steidzināja). Liels pluss bija tas, ka visu grūtniecību noskaņoju sevi mieram, daudz ieklausījos sevī un savā ķermenī, jo šis mazulis mums ilgi "nācis" un ilgi gaidīts bērniņš-gribējās sargāt un nosargāt.

Nu jau tūlīt mazajam 3 mēneši,sirds pilna prieku, lepnuma un miera. Pieredze dod to mieru gan man, gan vīram un tā sajūta ir kolosāla. Kaut arī ir situācijas, kurās esmu nezinoša, es ātri mācos, jo 9 gadu garumā daudz kas ir mainījies - ir savādāk un citādāk audzinot mazuli..

Man ir divas pilnīgi atšķirīgas dzemdību pieredzes, bet es lepojos ar sevi un vīru un saviem bērniem - jo viss grūtais norūda raksturu, dod pieredzi un zināšanas vecāku lomai. 

Tā ka es noticēju vēlreiz brīnumam un nu šis brīnums ir man uz rokām (bija daudz medicīnisku iemeslu nepalikt stāvoklī). Esmu harmonijā pati ar sevi un tas rada drošības sajūta esot kā mammai gan mazajam, gan lielajam. ?

Man ir ģimene, kas ir mana vājība un tai pat laikā - neizmērojams spēks it visā šajā dzīvē.