Mans dzemdību stāsts jeb kā mēs sagaidījām Jauno gadu

Mums ir burvīga meitiņa Ieva, kurai tūlīt svinēsim 5 gadu jubileju. Un jau krietnu laiku meita prasīja brālīti. Divas vasaras pēc kārtas, ieraugot stārķi, gāja klāt un prasīja, lai atnes bēbīti. Pagājušā gada pavasarī stārķis beidzot sadzirdēja. Sākums gan nebija iepriecinošs - dakteri sabiedēja ar spontāno abortu. Bet bēbis parādīja, ka viņš grib būt sagaidīts un nekur no punča prom netaisās. Tā sākās mūsu gaidību stāsts. Un tas bija piedzīvojumiem pilns - gan aizceļojām un Barselonu, gan novadījām māsai kāzas, gan darbā pieveicām milzu izaicinājumus.

Arī meitiņas prieks par gaidāmo bēbīti bija milzīgs. Nākamajā dienā pēc tam, kad pateicām, ka viņa būs lielā māsa, to zināja viss dārziņš. Atnākot pakaļ meitai uz dārziņu, audzinātāja man saka: "Apsveicu!". Jautāju: "Ar ko?". Ieva esot visiem visu jau izstāstījusi. Arī dārziņa vadītājai, kas bija ienākusi grupiņā :)

Noteiktais dzemdību datums mums bija 31.decembris. Jā, jā! To uzzinot, jau uzreiz sapratām, ka Ziemassvētku laiks mums šogad būs interesants. Un sākām gatavoties. Bet kā jau parasti svētku laikā, arī mums saplānojās visādi pasākumi - Ievai dejošanas koncerts, dārziņa Ziemassvētku pasākums, vīram darbā Ziemassvētku pasākums. Tādēļ sāku ar bēbīti mēģināt sarunāt, lai līdz Ziemassvētkiem padzīvojās puncī un ļauj mums paballēties. Un tā jokojoties teicu, ka varbūt viņš tomēr labāk gribētu būt pirmais jaunā gada bēbis nevis pēdējais šī gada bēbis. Tomēr drošības pēc gan noinstruēju vīru, kā pareizi sasiet meitai pastalas, kur stāv audzinātāju Ziemassvētku dāvanas un kā izskatās Ievas zaķa maska.

Pienāca Ziemassvētki. Vienmēr Ziemassvētkos braucam pie maniem vecākiem, bet tā kā vecāki dzīvo Latvijas otrā malā, tad šos Ziemassvētkus sagaidījām savās mājās. Drošības pēc. Pagāja Ziemassvētki, bet viss mierīgi - bēbis puncī kūņojās, spārdās un viņam tur ir labi. Katru dienu ieklausījos savā ķermenī, bet nekādas pazīmes, kas liecinātu par dzemdību drīzu sākšanos, nemanīju.

Mums izveidojusies tradīcija ar māsu, brāli un draugiem Jauno gadu sagaidīt pie mums mājās. Tā kā šogad gaidījām lielo notikumu, tad nevienam neko nesolīju. Bet, pamostoties 31.decembrī no rīta un vēl joprojām nemanot nekādas pazīmes par to, ka bēbis gribētu dzimšanas dienu, uzzvanīju visiem un teicu, ka tradīcijas nelauzīsim - ballīte notiek! Un sāku gatavoties un rosīties. Pēcpusdienā baigi uznāca miedziņš, tādēļ, kad visi lielie darbi bija apdarīti, ielīdu pagulēt. Pamostoties jutu, ka vēderā tāda dīvaina sajūta. Nē, sāpēt nesāp. Bet tā kā nedaudz velk. Bet man tak tūlīt būs pilna māja ar viesiem! Nē, nē, tās noteikti nav dzemdības, tās ir manas iedomas. Pastāstu vīram. Un turpinu savus ballītes sagatavošanas darbus un šiverēšanu pa virtuvi. Ap septiņiem vakarā saprotu, ka joprojām ir tā dīvainā velkšā sajūta. Atceros par vannas testu – jāieiet siltā vannā. Ja pēc vannas dīvainās sajūtas pāries, tad tās nav dzemdības. Pabeigusi visus virtuves darbus, ielīdu vannā. Kamēr vannojos, piezvana tētis, lai apjautātos kā mums iet. Smejoties saku, ka šogad mazdēls nebūs. Būs nākošgad. Viņš atbild, ka tikko runājis ar omi (tēta mammu), un viņa teikusi, ka dēliņu sagaidīsim 2.janvārī, jo tad esot pilnmēness. Nu ko, nomierinu sevi – redz kur vēl viens pierādījums, ka dzemdēt vēl nebrauksim, ballīte būs. Tomēr dīvaini velkošā sajūta pēc vannas tā arī nav pārgājusi. Atceros topošo vecāku nodarbībās stāstīto, ka dzemdības ir sākušās tad, kad ir regulāras kontrakcijas. Nē, man vēl nav regulāras kontrakcijas. Man vispār nav kontrakcijas, tikai bišķīt velk vēderu. Vēlreiz nomierinu sevi. Bet drošības pēc uzrakstu ziņu māsai – es jau neko, ballīte būs un dzemdēt mēs vēl netaisāmies, bet ja nu kas, tu paliksi par galveno. Un vīram pasaku, lai iztiek šovakar bez alkohola.

Sabrauc pilna māja (nu patiesībā dzīvoklis) viesu, ballējamies pilnā sparā. Pavadām veco gadu, atceramies, kas labs šajā gadā bijis un zīlējam nākotni. Vēderu vēl joprojām ik pa laikam velk, bet, par cik prāts nodarbināts ar pavisam ko citu, tad par to pat uz laiku aizmirstu. Uzmetu acis pulkstenim – pusdivpadsmit. Atviegloti nopūšos, palaižu vaļā visus savus satraukumus un bažas un klusībā pie sevis līksmoju. Yes! Tātad šogad nedzemdēsim, būs mums simtgades bēbīts. Bet vēderu velk jau stiprāk. Un nevis visu laiku, bet ar intervāliem, kas vēl ir pietiekami gari (aptuveni 10 minūtes), lai es tiem īpaši nepievērstu uzmanību.

Sagaidām jauno gadu, atbrauc vēl ciemiņi un mājās kļūst vēl skaļāk. Vēderu sāk vilkt spēcīgāk. Iekārtojos uz krēsla nedaudz nostāk no lielās svinētāju kompānijas. Vēders jau sāk sāpēt nevis vienkārši vilkt. Vienā brīdī (ap pulkstens vieniem) piefiksēju, ka sāp jau ilgi un bieži. Klusiņām azlienu uz guļamistabu, lai ieslēgtu programmiņu telefonā un paskaitītu, cik tad bieži un ilgi sāp. Un esmu pārsteigta – sāpes ilgst 40-60 sekundes ik pēc 3-4 minūtēm. Un sāp jau tā, ka gribās skaļi elpot un šūpoties gurnos. Atkal atceros pirmsdzemdību nodarbības un nu jau piezogas satraukums, jo ar šādiem skaitļiem, otro reizi dzemdējot, jau būtu jābūt dzemdību nodaļā. Bet mums no Tukuma līdz Bulduriem 45 minūtes ko braukt. Bet atceros arī par gļotu korķi, ko sev vēl neesmu manījusi. Tātad nav tik traki, paspēsim. Draudzene, pamanījusi, ka es pazūdu guļamistabā, atnāk pajautāt, vai viss kārtībā. Saku: “Jā, bēbim laikam šodien būs dzimšanas diena!”

Aizeju pie vīra, samīļoju viņu un klusiņām ausī iečukstu: “Braucam!”. Viņš zibenīgi visu saprot un iet pārģērbties un iekrāmēt koferī trūkstošās mantas. Bet man vēl viens darbiņš darāms – jāpasaka meitiņai, ka mēs braucam satikties ar brālīti. Un te parādās negaidīta problēmiņa – meita asarās. Skaļi un patiesi raudot, ieķerās man kājā un kliedz: “Gribu mammīti! Gribu ar jums! Nebrauciet prom!” Cieši apķērusi, mīļoju un mierinu viņu, paralēli pārelpojot sāpes. Pēc 15 minūtēm visi ir sapratuši, ka viņa nav pierunājama, tādēļ kāds (vairs īsti neatceros kurš) "atkabina" viņu no manis un paņem opītē, lai mēs beidzot varam braukt.

Viss, braucam. Ceļš uz slimnīcu ir tieši tāds, kā biju iztēlojusies, domājot par dzemdībām – tumšs, tukšs un gar mašīnas stiklu sitas sīkas sniegpārsliņas. Kad sāp, aiztaisu acis un skaļi elpoju. Vīrs ik pa laikam atreferē, cik minūtes vēl jābrauc. Iebraucam Jūrmalā. Fūūū… Tātad līdz slimnīcai arī paspēsim.

Izkāpjot pie Jūrmalas slimnīcas laukā no mašīnas, es beidzot varu sāpi pārelpot šūpojoties gurnos. Tā ir krietni vieglāk nekā sēdēt mašīnā. Slimnīcā mūs vispirms sagaida laipns apsargs, kurš pavada līdz liftam. Beidzot esam nokļuvuši dzemdību nodaļā. Nodaļa skaista, mierīga un klusa, un te mūs savukārt sagaida vecmāte Anda. Apskatē viņa konstatē 5cm atvērumu. Atceros nodarbībās stāstīto par to, ka dzemde verās ar ātrumu aptuveni 1 cm stundā, paskatos pulkstenī – 02:50. Fiksi sarēķinu  - tātad ap astoņiem no rīta sagaidīsm savu bēbīti.

Vecmāte uzliek klausīties tonīšus un sāk rakstīt papīrus, uzdodot visādus jautājumus. Dažbrīd sāpi nākas pārelpot tik skaļi, ka nedzirdu, ko viņa jautā. Noskan durvju zvans – vēl viena māmiņa ar tēti atbraukuši sagaidīt savu jaunā gada bēbīti. Nopriecājos, ka mēs atbraucām pirmie, jo savādāk tagad būtu jāgaida gaitenī.

03:20 – beidzot viss ir sarakstīts, vecmāte noņem no punča tos tonīšu sensoriņus un pavada uz palātu, nosakot, lai uztaisu klizmu, paņemam bēbim drēbītes un tad uzzvanam – viņa atnāks un aizvedīs mūs uz dzemdību zāli. Ik pēc 2-3 minūtēm pārelpojot sāpes, lieku vīram atrast drēbītes, skaidrojot, kādā maisiņā meklēt (laikam vajadzēja likt koferi sakrāmēt viņam, tad viņš zinātu, kur ko atrast). Pati mēģinu “izklizmoties”, bet, apsēžoties uz poda, sajūtu tādu kā plukšķi, un tad no manis kaut kas iztek. Jā, tie bija ūdeņi, kas pārplīsa, lai gan tajā brīdi es to nesapratu. Un tad parādās baigā vajadzība nokārtot lielās darīšanas. Par cik iepriekšējās dzemdības man bija stimulētas, ūdeņus pārdūra un bēbi “izspieda” daktere, ļoti stipri spiežot man uz vēdera, tad visas šīs sajūtas iepriekšējās dzemdībās nemaz nepiedzīvoju. Tādēļ arī tagad nemaz neienāk prātā, ka šī sajūta ir nevis klizmas rezultāts, bet signals par to, ka bēbīts jau ir pavisam tuvu. Tā, joprojām sēžot uz poda, pārelpoju vēl 2 sāpes, ieķērusies vīram rokās. Tad izdomāju piecelties. Āāā! Bēbīts nāk! Iestājas maziņa panika. Vīrs zvana, vecmāte neceļ, aši skrien pakaļ, atskrien atpakaļ – man esot pašai jāiet uz dzemdību zāli, jo vecmāte esot pateikusi, ka tā nevar būt un tas tik ātri nenotiek. Kliedzu, ka vairs nevaru, viņš atkal skrien pie vecmātes, atskrien jau abi ar dakteri. Viņa paskatās (tajā brīdī es jau esmu nometusies četrrāpus), saka vīram, ka mani fiksi ir jāceļ augšā un jāved uz dzemdību zāli. Tā es, atbalstoties pret dakteri, saviem spēkiem aizkļūstu līdz dzemdību zālei un tieku uz dzemdību krēsla. Atnāk vecmāte, izbrīnīta par to, cik mums stiedzīgs bēbis. Un pēc dažām minūtēm man uz punča jau guļ mūsu dēliņš. Nu čau, dēliņ! Mēs tevi ļoti gaidījām! Jautāju vīram – Andrītis? Jā! J Vecmāte saka, ka Andris ir pirmais šogad Jūrmalas slimnīcā dzimušais bērniņš (vēlāk, braucot mājās, šim notikumam par godu saņemam arī ziedus un apsveikuma vārdus no slimnīcas galvenā ārsta. Ļoti patīkami :) )

Es tieku sašūta (tik ātri dzimstot, bēbīts mani tā pamatīgāk paplūkāja), bēbīti nomēra, saģērbj. Un tad mūs atstāj trijatā. Šis brīdis nav aprakstāms - tā ir laime, eiforija, prieks un visas pozitīvās sajūtas kopā lielā koncentrācijā. Var dzirdēt, kā blakus dzemdību zālē otra māmiņa laiž pasaulē bērniņu. To, ko tikko piedzīvojām paši, izdzīvojam vēl vienu reizi. Un tad – jā, dzirdam arī otra jaungada bēbīša pirmo kliedzienu. Audz laimīgs, bēbīt! Un tagad no laimes acīs sariešas asaras. Goda vārds, nav nekas brīnumaināks kā jaunas dzīvībiņas ienākšana šajā pasaulē. Un Jaungada nakts šo mirkli padara pavisam maģisku.

Nākamajā dienā ciemos pie mums atbrauc mana māsa, un sagaidot, kad paliekam divatā, parāda man USG bildīti kurā redzams maziņš punktiņš. Tā skaisti ir noslēdzies mūsu gaidību stāsts un tagad sākas jauns :)

Milzīgs paldies vecmātei Andai un visam pārējam Jūrmalas slimnīcas dzemdību nodaļas personālam!