Manas Pērlītes dzimšanas stāsts

Galvenais, izturi..Izturi pilnas 37 nedēļas, lai vari dzemdēt mājās..Tā es runāju ar savu mazo Pērlīti.

Pienāca ceturtdiena. Pilnas 37. Ar draugiem kopā uzspēlējām interesantu gada spēli un devāmies mājās. Aizmiegam. Neilgi pēc pusnakt pēkšņi pielecu sēdus, jo ir sajūta, it kā būtu pačurājusi gultā. Tiešām? Neticas, nevar būt..Vai tiešām, šoreiz man nogāja ūdeņi? Iepriekšējās divas reizes taču viss sākās ar sāpītēm. Aizeju uz tualeti, varbūt tiešām pačurāju?? Nedaudz trīcu. Noslaukos, iekāpju gultā un saku vīram, ka man liekas, ka nogāja ūdeņi. Bet varbūt arī ne? Pēc mirkļa atkal no manis ar vilni izlīst silts šķidrums. Nav šaubu, Pērlīte ir izvēlējusies dzimt.

Zvanu vecmātei un izstāstu situāciju. Stāstu, ka ūdeņi tīri, sāpju nav. Viņa saka, lai gaidu sāpes un tad lai zvanu. Ir apmēram 00:30. Ap 1 naktī sagaidu pirmās sāpītes un tās paliek regulāras. Zvanu vecmātei, viņa atbild, ka krāmē koferus un brauc pie manis. Trīcu aiz uztraukuma, vecmāte saka, lai sasedzos silti un atpūšos. Nedaudz atpūšos un tad atceros, ka man gribas iztīrīt māju, pirms Perlīte ierodas. Lielās māsas saldi guļ.

Uzmazgāju grīdas. Vīrs uzvāra tēju. Cenšos izelpot sāpītes, kas neliekas patīkamas, kad ūdeņi nogājuši jau sākumā. Piekartoju vēl vajadzīgās lietas, vīrs iet izmazgāt vannu. Pēc apmēram 2h ir klāt vecmāte. Pārbauda mani un saka, ka mazulīte jau ir pavisam zemu. Atvērums ir ap 3 cm. Aiziet virtuvē rakstīt papīrus. Man ļoti slāpst, nonstopā dzeru tēju, staigāju no vienas istabas stūra uz otru, esmu apņēmusies būt "kārtīgā" dzemdētāja, kas aktīvi kustēsies, lai viss vērtos vaļā. Tā staigāju, man salst kājas..Ir agrs pavasaris..Starp kontrakcijām bāžu pēdas lāčādā, kas stāv uz grīdas. Nepalīdz. Ar visām vilnas zeķēm nepalīdz. Vīrs masē man pēdas, rīvē, lai beidzot sasiltu.

Ir pagājušas 2h, pulkstenis ap 6 apmēram. Vecmāte mani apskata, saka, ka ir 4 cm. Esmu dusmīga, ka viss tik lēni notiek. Kāda jēga te ņemties un staigāt un darīties ar elpošanām utt. Pasaku, ka man viss ir apnicis un man nāk miegs. Eju gulēt. Iekāpjam abi ar vīru gultā un aizmiegam. Vecmāte ieiet meiteņu istabā un atguļas dīvānā. Vīrs iemieg momentā, jo nav diennakti gulējis. Es arī tādā kā pussnaudā, ļoti nāk miegs, bet arī kontrakcijas, šķiet, paliek stiprākas. Tas pārelpoju, turot vienu kāju uz vīra kājas. Elpoju, elpoju...Sagribas pa lielam uz WC. Pēc tam dušā un atpakaļ gultā. Nezinu, cik ilgs laiks pagājis, jūtu, ka paliek grūti un ka gribu vannā. Saucu vecmāti, viņa atnāk- nu re, kā! Jau 7 cm! Esmu priecīga. Un gribu vannu. Vīrs pielaiž vannu, izģērbjos un iekāpju. Cik patīkami, ūdens mani mierina un šūpo..Esmu tādā kā pustransā, pusmiegā..Vecmāte saka, ka viss atkarīgs no manis, cik vēl ilgi vēršos. Pārelpoju kontrakcijas un vecmāte ik pa laikam ienāk vannas istabā un pajautā, vai negribu spiest. Pēc brīža saku, ka sāk gribēties spiest. Aptupjos vannā un viņa saka, lai spiežu, cik vien spēka. Gribas sevi žēlot, vecmāte saka, lai nežēloju sevi. Spiežu, spiežu, liekas, ka visu no sevis izspiedīšu un palikšu kā gaisu izlaidis balons. Un viņa jau nāk! Galviņa ir ārā! Un ar trešo spiedienu piedzimst viss ķermenītis! Mana- mūsu-brīnišķīgā pērlīte ieslīd ūdenī un es viņu saņemu un piespiežu tik siltu un gludu sev klāt! Es to izdarīju! Raudu. Esmu laimīga. Mazulīte kušņājas man rokās. Atlaižos vannā, vecmāte nolaiž ūdeni.. Gaidām placentu. Tā pulsē ilgi. Es visu laiku vēroju mūsu mazo Pērlīti. Kāds tu esi brīnums! Tā sajūta par brīnumu laikam nekad nepāries! Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš man ir devis šo brīnišķīgo bērnu...<3 Piedzimst placenta (izstumju to). Tētis paņem meitiņu un ienes istabā. Arī es kāpju ārā no vannas un dodos uz istabu. Ceļas lielās meitas un ir pārsteigtas par māsiņas ierašanos. Iekāpjam visas gultā un čubināmies. Esmu laimīga. Meitiņa dzimusi 9:24, Lielajā Piektdienā.