Manas gaidības, satikšanās un emocijas.

Sākšu ar to,ka par savu bērnu es sapņoju jau no deviņu gadu vecuma .

Nākot tuvāk 18 gadiem es vēlējos jau šo sapni realizēt. 

Tas realizējās kad man palika 21 gads .

Biju kā apsēsta ar mazuļiem. Grūtnieces man liekās tik laimīgas un zīdaiņi man likās kaut kas jau nereāls,jo es netiku pie sava bērna - man nepaveicās ar otrajām pusītēm . 

Mans stāsts nebūs no visskaistākajiem,pareizākajiem ,iedvesmojošākajiem,bet visreālākais un patiesākais ko saņemsiet no bijušās vientuļās māmiņas .

Biju ļoti ieiklējusies uz bērnu ,ka puisis ar ko es sāku tikties man nelikās tik svarīgs.. Galvenais ko gribēju- kļūt par mammu . ( no kā man tā neatlaidīgā vēlme bija- nav ne jasmas ) .

Un tas sanāca . Testā divas strīpiņas. 

Bērna tēvs mani spieda uz abortu uz ko protams es neparakstījos . Jau biju gatava iznēsāt viena,audzināt viena, BET es nezināju,ka tas būs tik grūti . 

Tā nu es paliku praktiski viena - bez bērna tēva ,bet tas man nebija svarīgākais tai brīdī - savu tad panācu - es būšu mamma !!!

Tā nu es dzīvoju praktiski viena... it kā kopā ar bērna tēvu,bet tai pat laikā atsevišķās istabās un starp mums vairs nekas nenotika ,ne fiziskās saistības ,ne emocionālās,tikai bērns - paldies viņa un manu vecāku abalstam kuri mums deva dzīvesvietu .

Laikam ejot es sapratu,ka vēlos vīrieša atbalstu,stingro plecu uz kā paraudāt,ka es kā grūtniece vēlos,lai man inedaudz paceļ spārnos ,bet viss ko saņēmu bija netīras zeķes uz grīdas un apmīzts poda vāks ( es atvainojos) . 

Tad nu par pašu īpašāko dienā manā mūžā ... 

Noliktais dzemdību datums bija 19-24 novembris,bet vēl nekas nenotika ,tik tas,ka es vairs nevarēju iziet ārā no mājas ,jo visu laiku sāpēja simfīze - tik ļoti sāpēja ,ka pēdējād divas nedēļas praktiski pa gultu vien .

27 novembrī es aizgāju uz slimnīcu,lai pārbaudītu vai bērniņam viss kārtībā kur saņēmu apstiprinājumu,ka viss ir labi ,lai nāku vēl pēc pāris dienām ja nesākas.

Biju aizkaitināta tik ļoti ,ka zvanīju mamma,draudzenēm un speciāli meklēju kašķi ,lai izliktu savas emocijas. Izraudājusies iegāju gulēt ( tas viss likās kā mūžība-cik vēl ilgi ? ) 

28 novembra rīts . 9:00 no rīta un es jūtu pirmās neizteiktās velkošās sajūtas ik pa 20 min. 

Prieks līdz debesīm ,laime papēžos un varu iet un kalnus gāzt . 

Apzvanu tuvākos un laimīga paziņoju ,ka ir !! sākās ! 

Protams bērna tēvam arī jāpasaka ... uz ko saņēmu atbildi - un ko man tagad darīt? 

Bet nu jau vairs man viņa replikas neinteresē,jo es būšu mamma !!

Līdz 17:00 sēžu mājās ar paciešamām kontrakcijām kas auga augumā ,bet intervāls vēl nemainās.

Mamma aizved uz slimnīcu ,jo man likās ,ka tas ko jūtu šobrīd ir ļoti traki .

izrādās ,ka tikai 2 cm . es domāju - jūs nopietni ? un šitā jau sāp ? kas būs vēlāk ? 

Tā nu pienāca 22:00 un sāpes tik auga augumā . pūšu ,elšu ,bet viss notiek tik lēni ,ka gribas,lai tas ātrāk paiet garām un mana meita ir ar mani .

Sapotēja,sadeva tabletītes un lika man pagulēt. Pa nakti sanāa pagulēt tik kādas 2 h . 

Sāpe nāca virsū,ka nu tikai .. 

Pienākot nākamajai dienai es sāku lūgt pēc anastēzijas ,ko man neskaidru iemelu dēļ nedeva ( laikam izskatījos dikti pacietīga un spējīga) . Un piekodināja,ka tas vēl nieks ko jūtu (tai brīfī man bija 6cm) 

29 novembris 17:00 pārdūra augļūdeņus un tad tik sākās .. 

Es manuprāt tai brīdī biju visneadekvātākais un nelīdzsvarotākais cilvēks zemes virsū .. Viss vērās vaļā tik strauji ,ka nepaspēju pat elpu ievilkt kā nākamā sāpe klāt.

Bļāvu tā ,ka mani nepārbļaut ,dūres pret zemi (kā satrakojusies godzilla pa zemi ) . 

Pēc katras ieelpas nākamā kontrakcija klāt . 

20:00 Aizgājām uz dzemdību zāli kur konstotēja pilnu atvērumu .

Uz katru kontrakciju spedu ik nu vairs spēka bija . 

Gribēju gulties suniski ,bet mani gr;uda tapakaļ ( es jutu ,ka tā man būs vieglāk ) . 

Tā mani tur ''spīdzināja'' 2 h un 22:00 vecmāte saka - varbūt tomēr ļaut grizties otrādāk ? (šis man tāds kārtīgs nopūtiens atceroties ) 

Pie nākamās kontrakcijas 22:03 mana meita bija ārā. 

aaaaaa .... kāds atvieglojums .. tik silts kunkulīts ar tādu bēbīša balstiņu .. Mans sapnis ! Neticami !

58cm un teju 4kg smaga meitene . 

Palātā ienāa mamma ar asarām acīs ,sabučoja un devās iekārtot man palātu tā ,lai man būtu ērtāk . 

Placentu pašai neizdevās piedzemdēt- to darīja dakteri zem vispārējās anastēzijas ,jo šī bija izdomājusi pieaugt klāt. 

Nemaz nepamanīju,ka noguļu 2h narkozē . 

Izrādās,ka meita arī to visu laiku bija nogulējusi .. vismaz mierīgs prāts man vēl šobaldien .. 

Pēkšņi uzrodas bērna tēvs ( mana mamma lika viņam palikt ar mums ,jo es viena netiktu galā) .

Tā nu viņš palika pa nakti ar mums un palīdzēja .(par šo veikumu ļoti lepojos) 

Nākamajā dienā draugi sauca - tāpēc vajadzēja skiet prom kur kājas nes - ballīti nevar nokavēt.

Tai brīdī es sajutos dikti viena. Pēc slimnīcas aizbraucot mājās man sākās konkrēta depresija .. Bet tas jau cits stāsts kas vilkās gandrīz divu gadu garumā . 

BET šobīd meitai ir 3 gadi un es jūtos ellīgi labi un laimīga . 

Gaidu jau otro bērniņu no patiešām mīlēta ,mīloša un vislabākā vīrieša un manas meitas un topošā bērninā tēta . Tas viss bija tā vērts ,lai tagad justos tik sasodīti labi !

UZDOD SAVU JAUTĀJUMU VECMĀTEI UN SAŅEM ATBILDI!