Tieši vakar manam mazajam bučmulītim apritēja nedēļa - nu jau pavisam liels puika. Naktīs ļauj pagulēt, neraud. Ēd labi un jūtas lieliski. Kā jūtos es? Fiziski ļoti labi, taču man ir tik milzum daudz jautājumu! Tik daudz kas ir jāuzzin, jāizlemj kas mazajam ir vajadzīgs un kas lieks (šeit es domāju dot vai nedot padzerties ūdeni...?) Nezinu kā bez interneta bērnus audzināja mūsu mammas! Jautājumi ir no "kā ģērbt pastaigām?" līdz "kapēc mazais tik bieži žagojas?"! Dažbrīd liekas, ka esmu grūtniecības laikā kaut ko palaidusi garām, ka bija daudz vairāk jālasa, jakonspektē utt. (Mamma vakar izvilka savu "bērna" kladi - pilna burtnīca izkonspektēta! Sākot ar kaloriju skaitīšanu beidzot ar biezenīšu gatavošanu un bērna psiholoģiju!) man nekā tāda nav, bet ko nu vairs. Dārgās mammas, kā jūs jutāties pirmajā nedēļā pēc bērniņa piedzimšanas? Vai arī jums bija pilna galva ar jautājumiem bez atbildēm? Pie tam rītdien ir pirmā diena šajā semestrī kad došos augstskolu, ne uz visām lekcijām bet tik uz vienu - arī labi. Arī šis jautājums mani nomoka - vai esmu laba mamma, ja mazajam tik nedēļa, bet man jau jābrauc mācīties? No otras puses mēģinu sevi mierināt - ar iegūto spēšu mazajam daudz vairāk ko dot, ar ko nodrošināt.
P.S. Jautājums tām, kam mājās ir kaķis - kā minka pierada pie tā, ka mājās ir mazulis, kam vajag pastiprināti pievērst uzmanību? Manējais visu laiku mēģina apgulties ratos/gultiņā/autosēdeklītī!
Cik pazīstamas izjūtas, man vairāk mulsināja, ka katrs informācijas avots (dakteris, grāmatas, nets u.c.) ļoti atšķiras uzskatos kā labāk, vislabākā jau mātes iekšējās sajūtās jāklausās. Mums nav kaķis, bet maziņš suns, kas dažbrīd atgādina arī kaķi un arī viņai sākumā bija interese arī tāda kā bijība, kas tas tāds par mazo kunkuli. Arī rādīju, iepazīstināju katru dienu un tagad (bērnam patreiz ir 6mēn.) viņas ir labas draudzenes, teiktu pat rotaļu biedrenes (ko var izskaidrot tik ar video), es pat teiktu mans suns veicina bērna attīstību, pateiz tas izpaužas kā bērns grib "aizlīst"'līdz sunim jo neviena manta nav tik interesanta.
Nezinu kas bija par iemeslu, bet mūsu kaķis vēl joprojām baidàs no meitiņas(meitiņai nu jau 4 mēneši). Ratos, gulta vislaik grib ierausties, to, manuprāt, nav iespèjams pārmācīt. Nepārtraukti ir "karš" par to!😀
mums muris arī visu laiku bija blakus, nelaidām istabā kad neviena nebija. Kaķi nedrīkst dzīt, viņš mīļi jāizstumj no nevēlamās vietas, jo viņi ir ļaunatminīgi un jo vairāk neļauj, jo vairāk tieši to viņam vajag.