Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Kārlītim savs ozols.

Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Kārlītim savs ozols.

 Cik skaists ir šis pavasaris. Šogad tas šķiet mazliet īpašāks, krāšņāks un daudz, daudz krāsaināks. Mans mazais kamoliņš vārtās pa gultiņu miedziņā mazliet nemierīgāks kā parasti. Nolēmu paņemt klēpī datoru un nākt uz guļamistabu lai būtu mazliet tuvāk Kārlītim. 

Sēžu, vēroju un apbrīnoju cik skaista ir šī mūsu mazā dzīvībiņa.  Vai tiešām jau mēs rīt varēsim atzīmēt 3 nedēļas kad Kārlītis ir nācis šajā pasaulē? Laiks skrien nemanot. Vēl vakar viņš man bija puncī, bet jau šodien liels un brašs puika.

Mūsu šīs nedēļas mazie prieciņi!
Sāksim jau ar to, ka mazulis līdz šim nu nemaz negulēja ilgu laiku ratos. Ja čučēja, tad tikai brīžos kad rati kustējās, ja stāv uz vietas tad mazais neguļ un ir dikti kašķīgs. Mēs esam no tiem vecākiem, kas ļoti ieklausās cilvēkos, kam ir daudzu gadu pieredze. Esam dzirdējuši, ka mazajam knupīti nevar dot ātrāk par mēnesīti, bet mēs to iedevām mazulim jau pirms divām dienām. No sākuma es sev biju apsolījusi mazajam knupīti nedot vispār, bet es šo vēlēšanos pārlauzu. Un neticēsiet, bet mazulis jau tajā pašā vakarā bez stumdīšanas, ratu kratīšanas uzreiz knupīti paņēma un nogulēja savas pirmās 3 stundas bez mošanās. Mums tā bija tiešām svētlaime. Mazliet vairāk miera un atpūtas. Visu vakaru pavadījām svaigā gaisā, kopā ar ģimeni. Protams, man tas likās tik jocīgi, jo biju jau pieradusi, ka mazais īsti labi nečučēja, tāpēc iemetu skatienu ratos ik pēc laiciņa. Tagad šis knupītis mums ir tiešām īsts draugs un palīgs,  jo mazais guļ daudz vairāk un ir mierīgāks. Kaut gan īsti jau mēs nevaram sūdzēties, jo histērijas un lielas raudāšanas mums vēl nav bijušas. Dikti mierīgs mums bēbītis un par to mēs esam bezgala priecīgi. 
Artūrs vēl joprojām mazuli naktīs nedzird. Bet pa dienu gan, katrs šņuksts, vaids vai pīkstiens liek viņam uzrauties kājās. Es jau mierinu, ka tas ir tikai miedziņš vai puncītis. 

Mūsu mazajai atvasītei par godu tika iestādīts OZOLS. Vakar visi kopā devāmies uz savām lauku mājām un ceļa maliņā iestādījām šo skaisto koku. 
Kad Kārlis bija nācis pasaulē, es palūdzu savai vecmātei saglabāt  placentu, lai būtu ko zem ozola palikt apakšā. Esmu dzirdējusi, ka tas nesot mājai svētību. Mēs vēlamies lai mazais Kārlītis un šis ozols aug lepni, stalti, braši, veselīgi un stipri! Tas ir pats, pats galvenais. 
Īsti jau nav svarīgi kāds ir ticējums, bet tagad arī mēs varam teikt, ka mums ir savs placentozols. 



Paldies vēlreiz vēlamies teikt mūsu vecmātei Elitai pie kuras visi kopā devāmies ciemos svētdien. Gan mēs, gan Elita viens otram bijām sarūpējuši mazas dāvaniņas. Dāvaniņas, par kurām mēs atcerēsimies mūžīgi, jo Elitai šis skaistums augs dārzā, bet mūsu mazulim šī dāvaniņa silda kājiņas jau tagad.Mums ir ļoti skaistas un siltas suņa vilnas zeķītes, kas ir Elitas roku darbs. Viņa tiešām ir lielisks cilvēks tieši tā pat kā vecmāte Vija. Neticēsiet, bet mēs tiešām bieži gan sazvanāmies, gan  sarakstāmies. Milzīgs prieks un lepnums, ka līdzās ir tādi cilvēki, kas interesējās, palīdz ar padomu un vēlās ik pa laikam saņemt kādu bildīti no mums.



 

Super jauku un saulainu jums šo nedēļu! 

20180508214219-60633.jpg