Kristīnes dzemdību stāsts

Mazais brālis bija ļoti gaidīts. Zināju, ka, ja nepieteiksies noteiktajā datumā, tad dzemdības tiks ierosinātas. 

Nedēļu iepriekš jau atbrauca vīramāte, lai pieskatītu lielo brāli. Katru dienu mēģināju ar mazo sarunāt, lai ir gatavs nākt, bet dienu skaits līdz noliktajam datumam turpināja sarukt. 

Pienāca noliktā dzemdību dienu un, tā kā nekas nebija sācies, ar sakrāmētajām somām ar vīru sēdāmies auto un devāmies uz Dzemdību namu. 

Uzņemšanā aizpildīja visus dokumentus un ar 2 cm atvērumu ievietoja Pirmsdzemdību nodaļā. Tad nu tika nozīmēti pulveri, biju domājusi, ka pietiek ar vienu pulveri, lai vērtos dzemdību ceļi, bet nekā… pulverus deva ik pēc divām stundām, līdz pat izdzertajam ceturtajam pulverim ar vīru skatījāmies televizoru un atpūtāmies. Vīrs DzN lasītavā bija atradis Edgara Vollesa kriminālromānus un skaļi lasīja man priekšā. Pēc ceturtā pulvera sākās lielas sāpes. Atkāpei piebildīšu, ka mums bija līguma vecmāte, tā pati, kura bija pieņēmusi lielo brāli.

Visa lasāmviela izplūda gar acīm un vīrs sazinājās ar vecmāti. Ievietotais baloniņš jau bija pārplīsis, un viņa aizveda pārdurt ūdeņus. Sāpēs, atvainojoties, saspiedu vecmātes roku, bet viņa tikai pasmējās, ka tas ir normāli. Pēc ūdeņu pārduršanas sāpes pieņēmās spēkā, atvērums jau bija 10 cm un aizveda uz Dzemdību zāli. Šeit viss apstājās.

Mēģināju visas pozas, gāju dušā, kur likās bija vienīgais glābiņš, sāpes likās ellīgas. Vīrs slēdza Frenka Sinatras dziesmas, bet tai brīdī likās, ka esmu transā kaut kur Āfrikas ciltī. Tad atnāca vecmāte un teica, ka mazais nav pavirzījies, tāpēc jāsauc daktere. Pēkšņi visa mazā dzemdību zāle bija ar medpersonālu, dzirdēju tik, ka vīrs bļauj “spied! Ir jāspiež!”. Mazais jau bija kādu laiku dzemdību ceļos, ar maz augļūdeņiem. Dzirdēju, kā daktere nosaka, ka jāiet pēc vakuuma. Lūdzos, ka negribu un spiedu, cik spēka. Daktere nosmējās, ka bez balss būšu nākamajā dienā, jo bļāvu arī cik spēka. Ik pa laikam kāds ielūkojās palātā, laikam sabiedēju. Beidzot bija redzama galviņa un atlikusī spiešana likās sīkums.

Mazais piedzima ar skatu uz augšu, laikam vispār nebija gatavs nākt. Bet te nu viņš bija man uz krūtīm - pēc sešām stundām kopš augļūdeņu noiešanas. Pagāja vairākas dienas, kamēr lielā hematoma uz galviņas sadzija. Viss notika vairāk kā pirms gada, bet atceros diezgan spilgti un esmu ļoti pateicīga Dzemdību nama personālam. 

P.S. Autores vārds mainīts