Kā Gatis ieradās šajā pasaulē

pixabay.com

Kā jau visi mazuļi, arī mūsējais bija ļoti gaidīts. Dzemdības bija ieplānotas mājās. Sākotnēji, tas bija tikai manis pieņemts lēmums. Biju dzirdējusi pārāk daudz sliktas pieredzes par dzemdībām stacionārā un izlasījusi grāmatu par mājdzemdībām, lai nosliegtos par šādu lēmumu. Vēlējos jau ar pirmo reizi piedzīvot skaistu un emocionālu bērniņa nākšanu pasaulē, tādu, kādu Dievs to ir paredzējis, bez medicīniskas iejaukšanās. Pēc kopīgas vizītes Stārķa ligzdā pie mājdzemdību vecmātes Dinas Ceples, beidzot arī vīrs deva zaļo gaismu.  Pēdējais gaidību mēnesis bija fiziski nogurdinošs un ar ilgām ātrāk satikt mazo puisīti.

Plānotais dzemdību datums bija 2016.g.4. janvāris. Ar vīru nosmējāmies, ka nekad jau precīzajā datumā nekas nenotiek, un 3.janvāra vakarā nemaz neiespringām.

4.janvāris, 1dienas rīts, vīrs pošas uz darbu. Es paveru acis, jo jūtu, ka kaut kas tek starp kājām. Nodomaju, ka kārtējie izdalījumi, un dodos uz tualeti. Ejot aiz manis paliek asiņu tērcīte. Esmu pārsteigta un reizē arī sajūsmināta. Pulkstens rāda 6.15.no rīta.  Beidzot process ir sācies un vēl paredzētajā datumā! Sēžot uz poda, jūtu, ka ka iznāk arī kaut kas biezāks, nu tātad - gļotu korķis. Tik mazliet liek aizdomāties košā asiņu krāsa. Pēc nostāstiem dzirdēts, ka ir jābūt brūnganām asinīm. Tad vēl atmiņā ataust ziņas, ka šādas pazīmes var liecināt par placentas atslāņošanos... Nopurinos, atbaidu visas sliktās domas, un priecīga liekos vēl mazliet pagulēt, lai no rīta zvanītu vecmātei.

Esmu mazliet vēl pagulejusi un 8.30. zvanu Dinai. Izstāstu, kas noticis. Dina saka, ka nevaram pārliecināti noteikt vai tas bija gļotu korķis vai tiešām notikusi placentas atslāņošanās, kā gadījumā steidzami jātaisa ķeizargrieziens. Dina iesaka ņemt dzemdību somu un doties uz Stradiņu slimnīcu, lai veiktu attiecīgās pārbaudes un saprastu notiekošo situāciju. Soma- ja nu jāpaliek uz ķeizargriezienu. Pēc klausules nolikšanas, mans adrenalīna līmenis sāk strauji celties, trīc rokas un kājas. Tik ļoti negribas, lai skaisti izsapņotās dzemdības nekļūtu par īstenību. Un kur nu vēl ķeizars, šķiet, ka ļaunāk vair nevarētu būt.

Velku lielo somu mašīnā un dodos ceļā. Zvans vīram.

Pulkstens 10.00 jau esmu Stradiņu slimnīcā, mani sagaida vīrs, kurš atskrējis no darba. Un tad paiet stunda uzņemšanā kārtojot papīrus un izstāvot rindu. Ap 11tiem beidzot tieku pie daktera kabinetā. Mani pieslēdz pie aparātiem un pārbauda bērniņa sirdstoņus - viss ideāli. Paskatās dzemdes kakla atvērumu - jau 4cm! Dakters paziņo, ka droši varu braukt mājās un gaidīt savas dzemdības. Es esmu kā spārnos! Tomēr dabūšu es savas mājdzemdibas! Vīru palaižu atpakaļ uz darbu, jo vēl nekādu kontrakciju nav, un pati dodos māju virzienā. Pa ceļam vēl satiekos ar māsu, lai iedzertu pēdējo latti kā “brīva meitene”. Vēl ieeju dažos veikalos, nokārtoju visas lietas, jo apzinos, ka tam vairs nebūs laika.

Pulkstens 15.00, beidzot esmu mājās. Kontrakciju vēl nav. Ik pa brīdim vīrs raksta, vai tik viņam nav jāsteidzas mājās. Saku, ka nav gan. Nolemju iet pagulēt, lai uzkrātu spēkus lielajam darbam.

 Pienāk vakars, joprojām nekā. Ir jau pagājušas 12 stundas kopš korķa atdalīšanās. Atkal sāk mākties virsū dažādas domas, kāpēc tik ilgi nekas nenotiek, ja nu vajadzēs stimulēt… Un tad es dēlam saku, ka šīs nakts laikā viņam noteikti ir jāsāk kustēties māmiņas virzienā, un tas vairs nav apspriežams. Ar tādu pārliecību vakarā dodos gulēt.

Ap pulkstens 23.00. noslēdzam gaismu, lai dotos pie miera. Un tā, kā jau ar dēlu bij runāts, viņš uzreiz liek par sevi manīt. Sākas pirmās kontrakcijas. Esmu tiešām priecīga un pārliecināta, ka šonakt mūsu mazulis būs klāt. Tā nu viss raiti turpinās: biežākas kontrakcijas, sāpes pieņemas spēkā. Domāju, lai tik sāp, ātrāk satikšu savu ilgi gaidīto puikiņu.

Ap pulkstens 1.00 naktī kontrakcijas strauji uzņem apgriezienus - ik pēc 5 min, šad tad jau pēc 2 min. Pēc Dinas ieteikuma ieeju vannā. Sāpes neatlaiž, nemaz necerēju, ka atlaidīs, jo zināju, ka mazulis tiešā gatavs nākt.

Pulkstens 2.00. zvanu Dinai, ka gribētu, lai viņa brauc, jo nevēlētos vīram sagādāt sirmus matus, ka pašam būs jāpieņem dēls.

Pulkstens 3.00 Dina ir klāt. Es esmu sev atradusi ērtu pozu guļamistabā uz ceļiem balstoties uz gultas malas, un uzķērusi ritmu. Mans organisms ir sapratis kas jādara, pilnībā atslābinos un ļaujos, kontrakcijas pārelpoju, atelpas brīžos pasnaužu uz gultas malas. Dina pārbauda dzemdes kakla atvērumu - jau 7 cm! To izdzirdot man parādās azarts.

Mājās ir tāds miers un drošības sajūta, jūtu ka vīrs ir tuvumā, nes man ūdens papildinājumus, zinu, ka Dina ir tepat. Aiz loga ir ziemas spelgons, bet mums mājās ir silti. Laiks paskrien nemanot, stundas pārvēršas minūtēs.

Pulkstens 4.20. Dina klusi notupstas man blakus un saka, ka nākamajā kontrakcijā drīkstu spiest bērniņu ārā. Es izbrīnīta, tiešām, tik ātri jau?! Ķeros pie darba. Tas nesanāk tik vienkārši, sajūta, ka mēģinu tanku izkustināt no vietas. Vīrs sēž man blakus, turu viņa roku. Katrā kontrakcijā spiežu viņa roku tik cik spēka. Rodas apziņa, ka stumjam to mazuli abi kopā, tas palīdz. Tā kādu laiku kārtīgi strādājam. Dina ierosina, ka varētu pamainīt pozu, lai tas mazulis ātrāk tiek ārā. Sacīts- darīts. Vīrs apsēžās uz gultas malas, es ar muguru pret viņu pietupusies un iekrampējos viņam ceļos. Pēc pāris minūtēm Dina saka, lai pataustu mazuļa galviņu, kas jau spraucas ārā. Tā arī daru. Man ir tāds prieks, ka tulīt jau viņu satiksim, tas dod papildus enerģiju un jaunu sparu.

Ir 5. janvāra agrs rīts, pulkstens 5.15. Gatis ir ieradies šajā pasaulē. Dina man ieliek viņu klēpī ietītu dzīvīgi zaļā dvielī. Raugos uz savu pirmdzimto un trūkst vārdu lai aprakstītu to laimes sajūtu un atvieglojumu. Gribas smieties un raudāt reizē, nespēju noticēt, ka šis Dieva brīnums tiešām ir manās rokās. Viņš ir skaists kā enģelis, tik tīrs un nevainīgs kā baltais sniegs aiz loga.. Puika atver acis, tumšas kā pogas. 5 min raugās apkārt kur tad viņš ir nonācis, un tad ar skaļu raudāšanu piesaka sevi pasaulei.

Man aiz muguras sēž vīrs, šķiet, ka mazliet samulsis. Piedalīties šādā notikumā un redzēt savām acīm bērna radības, noteikti ir emocionāls pārdzīvojums, ko vīrietim ir grūti ietērpt vārdos.

Pirmās dienas esam kā apskurbuši no lielās laimes, skatamies sava bērna sejā, un saprotam, ka tas mums ir visdārgākais uz šīs pasaules.

Un šobrīd, kad divi gadi jau apkārt, ar nepacietību gaidam savu meitiņu, kurai jānāk pasaulē maija sākumā. Ceru, ka tas būs tikpat fantastisks piedzīvojums.