02.10 18:00-20:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Ar lielajiem bērniem man īpaši labi nepadevās zīdīšana. Ja dēls manu pienu saņēma pirmo pus gadu, tad lielākās meitenes tikai pāris nedēļas. Līdz jaunākās atvasītes piedzimšanai biju sev nosolījusies, ka šoreiz cīnīšos līdz pēdējam, lai šī zīdīšana sanāktu un mazulis saņemtu manu pienu pēc iespējas ilgāk. Kā ir realitātē?
Tiklīdz mazulīte piedzima, viņa tika pie krūts un to čakli zīda. Pirmās divas dienas pie krūts viņu liku "pēc pieprasījuma", tiklīdz viņa raudāja un meklēja krūti, tā liku pie krūts. Nav nevienam noslēpums, ka ar "ķeizara" mazuļiem un krūts barošanu ir nedaudz grūtāk, jo piens veidojas lēnāk un mazāk. Jutu, ka meitiņai ar pielikšanu pie krūts nepietika, viņa vēlējās no tās iegūt arī pienu, bet tas nebija, viņa čakli zīda, līdz krūts gali bija nozīsti līdz asinīm, krūtis sapampušas un no F izmēra noteikti vēl par diviem pieaugušas. Ko iesākt? Turēt mazuli badā? Nē, es nolēmu mazo nemocīt un piebarot, kamēr man pašai krūtis vēl tikai briest un pampst, bet jēgas no tām nekādas un, kamēr tās "gatavojas", spēt tās arī sakopt.
Ļoti jauki, ka slimnīcā vecmāte pamācīja, kā krūtis masēt un veicināt, lai piens nāk ārā un nekrājas, neveidojoties sabiezējumiem un bērnu māsiņas ieteica smērēt uz krūts galiem "Purelan" ziedi, kura īstenībā ļoti noderēja.
Pieļauju, ka arī šeit būs, kas nosodīs un teiks - piens ir tikai galvā, ja nozīsti krūts gali, mazais nepareizi zīž utt. Ticiet man, brīdī, kad krūtis asiņo nav prātā doma par piena veidošanu galvā, Tu sēdi un raudi no sāpēm, jo katra barošana ir "mocības" un baudu no tā nespēj gūt. Par pareizu, vai nepareizu krūts satvērienu - mēs katra esam unikāla un savādāka - vienai krūtis lielākas, otrai mazākais, vienai cietākas, citai mīkstākas un to, lai kāds mūs nosodītu, viņam ir jābūt mūsu konkrētajā situācijā ar visu "materiālu" un situāciju.
Pirmajā vakarā, kad atgriezāmies no slimnīcas, palūdzu kaimiņienei no dārza kāpostgalvu. Ne jau tādēļ, lai gatavotu salātus, bet gan "pakoju" krūtis ar kāposta lapām, jo tās bija tik cietas un milzīgas, ka pieskarties bija grūti, gultā pagriesties no vieniem sāniem uz otriem - nerāli, jo sajūta, ka krūti griežas līdzi ar milzīgu leņķi. Pie tādām krūtīm bija nereāli pielikt mazo, lai paēstu, vai arī "paspēlētos", kā to bieži vien apmācībās par zīdīšanu stāsta. Kāda spēlēšanās, kad bērns raud histērijā no tā, ka izsūkt neko nevar, bet ēst gribas. Mamma "uzvelkas" un daudz vienkāršāk ir, ja bērns ir laimīgs un paēdis, nekā "spēlēties", lai paēstu krūti. Tajā brīdī līdz spēlītēm pat nedomā. It sevišķi, ja spēlītes vēl ierobežo pēcoperācijas stāvoklis, kad vēders sāp, mugura sāp un grūti pat iztaisnoties un pagriesties, vai apsēsties.
No rīta pēc kāpostu kompresēm kāpostu lapas bija kā izvārītas un krūtis tiešām vairs nebija tik cietas un piepampušas. Melošu, ja teikšu, ka nebarošana nesatrauca, protams, bija vilšanās, ka apņēmība aplauzusies jau pašā sākumā, bet nolēmu nemest "plinti krūmos". Nolēmu iegādāties piena pumpīti un šādi atslogot krūtis, pie reizes arī mazo nodrošinot ar savu pienu. Tā nu iegādājos piena pumpīti, ar kuru iespējams atslaukt abas krūtis vienlaicīgi, tas ir gan uz elektrību, gan baterijām un ērti pārnēsājams.
Atslaucot pirmo reiz sapratu, ka man piens tek ļoti lēnām un tikai pa pilītēm, bez strūklas, kā tas ir ar pudelīti, līdz ar to, ja mazajai ir slikts noskaņojums, viņa krūti neņem, jo tas ir par grūtu un lēnu priekš viņas, tad atslaukto pienu ieleju pudelītē un dodu viņai šādi. Šādi arī orientējos, cik man krūtīs ir piens, jo visu laiku domāju, ka piena man būs daudz, jo krūtis ir milzīgas, bet īstenībā "Ne viss ir zelts, kas spīd". Krūtis ir milzīgas, bet piens tajās ne tik, cik gaidīts. Iztiekam ar 1/3, vai 2/3 atslauktā piena un atlikušo daļu - maisījums. Protams, kad mazajai labs garastāvoklis, lieku viņu pie krūts un ļauju "spēlējoties" izzīst viņai pašai kādu lāsīti piena.
Aicinātu mammas nejusties vainīgām, ja zīdīšana neizdodas un viss nenotiek kā plānots. Mēs, mazuļi un situācijas, esam tik dažādi, ka nenotiek tā, kā raksta grāmatās un nenotiek viss galvā, kā mums to stāsta. Arī apkārtējiem ar savu viedokļu izteikšanu un nosodīšanu vajadzētu "piebremzēt" un padomāt, ka šādi streso jauno māmiņu vēl vairāk. Sākums ir ļoti grūts, kamēr mēs pielāgojamies jaunajai situācijai un lieki "gudrie padomi" no malas bieži vien šo "pieslīpēšanos" un "pielāgošanos" apgrūtina.
Zaiga77
lauvinja
flower.of.hope
Cerībasstariņš
LvMomi