Ikdiena ar bēbīti: sāpīgā zīdīšana

Ikdiena ar bēbīti: sāpīgā zīdīšana

30. Aug 2018, 17:35 ViKrEm mamma ViKrEm mamma

Ar lielajiem bērniem man īpaši labi nepadevās zīdīšana. Ja dēls manu pienu saņēma pirmo pus gadu, tad lielākās meitenes tikai pāris nedēļas. Līdz jaunākās atvasītes piedzimšanai biju sev nosolījusies, ka šoreiz cīnīšos līdz pēdējam, lai šī zīdīšana sanāktu un mazulis saņemtu manu pienu pēc iespējas ilgāk. Kā ir realitātē?

Tiklīdz mazulīte piedzima, viņa tika pie krūts un to čakli zīda. Pirmās divas dienas pie krūts viņu liku "pēc pieprasījuma", tiklīdz viņa raudāja un meklēja krūti, tā liku pie krūts. Nav nevienam noslēpums, ka ar "ķeizara" mazuļiem un krūts barošanu ir nedaudz grūtāk, jo piens veidojas lēnāk un mazāk. Jutu, ka meitiņai ar pielikšanu pie krūts nepietika, viņa vēlējās no tās iegūt arī pienu, bet tas nebija, viņa čakli zīda, līdz krūts gali bija nozīsti līdz asinīm, krūtis sapampušas un no F izmēra noteikti vēl par diviem pieaugušas. Ko iesākt? Turēt mazuli badā? Nē, es nolēmu mazo nemocīt un piebarot, kamēr man pašai krūtis vēl tikai briest un pampst, bet jēgas no tām nekādas un, kamēr tās "gatavojas", spēt tās arī sakopt.

Ļoti jauki, ka slimnīcā vecmāte pamācīja, kā krūtis masēt un veicināt, lai piens nāk ārā un nekrājas, neveidojoties sabiezējumiem un bērnu māsiņas ieteica smērēt uz krūts galiem "Purelan" ziedi, kura īstenībā ļoti noderēja.

20180830170635-60601.jpg

Pieļauju, ka arī šeit būs, kas nosodīs un teiks - piens ir tikai galvā, ja nozīsti krūts gali, mazais nepareizi zīž utt. Ticiet man, brīdī, kad krūtis asiņo nav prātā doma par piena veidošanu galvā, Tu sēdi un raudi no sāpēm, jo katra barošana ir "mocības" un baudu no tā nespēj gūt. Par pareizu, vai nepareizu krūts satvērienu - mēs katra esam unikāla un savādāka - vienai krūtis lielākas, otrai mazākais, vienai cietākas, citai mīkstākas un to, lai kāds mūs nosodītu, viņam ir jābūt mūsu konkrētajā situācijā ar visu "materiālu" un situāciju. 

Pirmajā vakarā, kad atgriezāmies no slimnīcas, palūdzu kaimiņienei no dārza kāpostgalvu. Ne jau tādēļ, lai gatavotu salātus, bet gan "pakoju" krūtis ar kāposta lapām, jo tās bija tik cietas un milzīgas, ka pieskarties bija grūti, gultā pagriesties no vieniem sāniem uz otriem - nerāli, jo sajūta, ka krūti griežas līdzi ar milzīgu leņķi. Pie tādām krūtīm bija nereāli pielikt mazo, lai paēstu, vai arī "paspēlētos", kā to bieži vien apmācībās par zīdīšanu stāsta. Kāda spēlēšanās, kad bērns raud histērijā no tā, ka izsūkt neko nevar, bet ēst gribas. Mamma "uzvelkas" un daudz vienkāršāk ir, ja bērns ir laimīgs un paēdis, nekā "spēlēties", lai paēstu krūti. Tajā brīdī līdz spēlītēm pat nedomā. It sevišķi, ja spēlītes vēl ierobežo pēcoperācijas stāvoklis, kad vēders sāp, mugura sāp un grūti pat iztaisnoties un pagriesties, vai apsēsties.

20180830171322-40531.jpg

No rīta pēc kāpostu kompresēm kāpostu lapas bija kā izvārītas un krūtis tiešām vairs nebija tik cietas un piepampušas. Melošu, ja teikšu, ka nebarošana nesatrauca, protams, bija vilšanās, ka apņēmība aplauzusies jau pašā sākumā, bet nolēmu nemest "plinti krūmos". Nolēmu iegādāties piena pumpīti un šādi atslogot krūtis, pie reizes arī mazo nodrošinot ar savu pienu. Tā nu iegādājos piena pumpīti, ar kuru iespējams atslaukt abas krūtis vienlaicīgi, tas ir gan uz elektrību, gan baterijām un ērti pārnēsājams.

20180830172021-75862.jpg

Atslaucot pirmo reiz sapratu, ka man piens tek ļoti lēnām un tikai pa pilītēm, bez strūklas, kā tas ir ar pudelīti, līdz ar to, ja mazajai ir slikts noskaņojums, viņa krūti neņem, jo tas ir par grūtu un lēnu priekš viņas, tad atslaukto pienu ieleju pudelītē un dodu viņai šādi. Šādi arī orientējos, cik man krūtīs ir piens, jo visu laiku domāju, ka piena man būs daudz, jo krūtis ir milzīgas, bet īstenībā "Ne viss ir zelts, kas spīd". Krūtis ir milzīgas, bet piens tajās ne tik, cik gaidīts. Iztiekam ar 1/3, vai 2/3 atslauktā piena un atlikušo daļu - maisījums. Protams, kad mazajai labs garastāvoklis, lieku viņu pie krūts un ļauju "spēlējoties" izzīst viņai pašai kādu lāsīti piena.

Aicinātu mammas nejusties vainīgām, ja zīdīšana neizdodas un viss nenotiek kā plānots. Mēs, mazuļi un situācijas, esam tik dažādi, ka nenotiek tā, kā raksta grāmatās un nenotiek viss galvā, kā mums to stāsta. Arī apkārtējiem ar savu viedokļu izteikšanu un nosodīšanu vajadzētu "piebremzēt" un padomāt, ka šādi streso jauno māmiņu vēl vairāk. Sākums ir ļoti grūts, kamēr mēs pielāgojamies jaunajai situācijai un lieki "gudrie padomi" no malas bieži vien šo "pieslīpēšanos" un "pielāgošanos" apgrūtina.

mardzeri mardzeri 02. Sep 2018, 17:25

Ar pirmo meitu pirms 10 gadiem, biju jauna un īsti nezināju ko un kā. Krūts barošana neizdevās. Krūtis saplaisājušas, asiņoja, sāpes. Mazā tikai prasās pie krūts. Atmetu ar roku un sāku dot piena maisījumu.
Gaidot otro meitiņu apmeklēju lekcijas par krūts barošanu. Lasīju daudz par to, lai tikai izdotos, bija milzīga apņēmība. Mazā piedzima maziņa 2.840 kg. Baroju pati, vienu krūti nemācēja saņemt. Tā bija saplaisājusi. Nopirku piena pumpīti, atslaucu devu ar pudelīti. Bet bija pa maz ar manu pieniņu, meitiņa ar stundām varēja būt pie krūts. Un visu laiku likās ka izsalkusi. Aizgājām pie ārsta uz svēršanos. Mazajai tad bija 2 nedēļas. Ārsts saka pa maz svars nāk klāt, vajag piebarot. Pašai arī brīžiem likās ka ir pa maz ar manu pienu. Sāku dot klāt piena maisījumu katru otro reizi kad pati baroju. Jo manējā ēda bieži, 1-1.5 stundai. Sākumā izēda 10-20 ml. Un tā ēdām jaukti. Pēc tam bija 2x dienā pa 30 ml. Krūti devu bieži. Un tā ēdam līdz +/- 6 mēnešu vecumam. Kad sāku piebarot ar biezeņiem tad pati atteicās no piena maisījuma. Meitiņai tagad ir 10 mēneši, baroju vēl joprojām ar krūti.
Galvenais nejusties vainīgai par to ka viss neizdodas kā cerēts. Galvenais ir lai bērniņš jūtas labi un ir mīlēts. Pie pārējā var pielāgoties. Lai izdodas viss.

Zaiga77 Zaiga77 31. Aug 2018, 23:59

Pienam liek veidoties prolaktīns, kam komandu dod smadzenes. Tā kā zīdīšanas konsultantu padomi nav nepareizi. Es šajā situācijā uzskatu, ka vainīga ir barošanas poza. Tas vai bijis ķeizars vai ne, neko nenozīmē, jo pirmpiens veidojas jāj pirms bērns piedzimis. Vienīgi dažām ķeizara fakts psiholoģiski var radīt kaut kādu barjeru. Mana statistika ir - abus ar ķeizaru dzimušos bērnus veiksmīgi baroju ilgāk par gadu.

lauvinja lauvinja 31. Aug 2018, 09:01

Nestreso un jebkurš iznākums ir labs! 😀
Mans krūtsbarošanas ceļš arī nebija rozēm kaisīts, bet ar otro, kad sākumā atkal šķita, ka nekas tur nesanāks, jo mazajam ēst gribējās vairāk nekā man bija piena un pa reizei piebaroju, lai vismaz vienu reizi dienā atpūta start ēdienreizēm ir 3 stundas, beigās viss izdevās. Gan krūtis pierdaināt pie zīšanas, gan saformēt krūtsgalu, lai mazais var satvert, gan iemācīties "apšmaukt" mazo barojot futbola tvērienā no vienas krūts, jo citādi negribēja piepūlēties un visbeidzot zīdīt līdz gada un 2 mēnešu vecumam. Lielā mērā nestresot palīdzēja apziņa, ka vecākais bērns krūts pienu dabūja vien 2 mēnešus un auga griezdamies, nesalimoja ar labu imuinitāti, biju pārliecināta svaā pārliecība, ka ja nebūs mana piena, nekas došu maisījumu!

flower.of.hope flower.of.hope 30. Aug 2018, 22:49

Mūsu gadījumā, mazajam mēles saitīte bija par īsu, tādēļ zīdīšana vienmēr beidzās ar jēliem krūtsgaliem, bet jēgas nekādas. Iemesli, kāpēc bērniņi neprot izzīst ar ir dažādi, ne vienmēr tas ir piena trūkums, vai nepareiza zīdīšanas poza.

Cerībasstariņš Cerībasstariņš 30. Aug 2018, 22:48

Sveika!
Man bija/ir tas pats stāsts.

Maijā piedzima dēliņš ar akūtu ķeizaru..Viss precīzi vārds vārdā stāsts arī par mums, par krūtsēšanu, par sajūtām un domām.
Pēc ķeizara krūtis smagas kā akmens, šoks jo pirmais bērniņš un neko tādu nebiju gaidījusi, sāpoši un asiņojoši krūtsgali, mazulis nepaēdis, man lielas bailes par katru barošanas reizi.. Visu laiku skatījos pulkstenī uz laiku kad tuvojas mazuļa ēšana jo bija tik sāpīgi likt pie krūts, pārākās bailes, stress. Pat pieskarties īsti nevarēju viņām.
Liku kāposta lapas uz nakti. Pat dēļ asiņošanas bija diennakts kad nepieliku mazo vispār pie krūts jo biju nobijusies, izmisusi. Slimnīcā jau nācās dot maisījumu jo neņēmās svarā.
Mājās esot sapratu, ka pieniņa nav tik cik varbūt mazais gribētu. Un arī prātā nenāca pat "pozitīvās" domas, ka tas viss tikai galvā.. Kad tā mokies un raudi, esi izmisusi un mazais raud jo grib ēst, tad es izvēlos nemocīt ne sevi ne mazuli. Decām un dodam aizvien maisījumu mazulim.
Bet šajā laikā kad visi to vien stāsta un, es atvainojos, "bāž acīs" par to cik svarīgi ir barot mazuli ar krūti, iedzina mani gandrīz depresijā ar vainas apziņu, ka esmu slikta mamma, jo es nebaroju bērniņu pati.
Mums gan ir jauktā barošana. Sākumā dodu krūti un tad maisījumu..
Bet nu jau esam iedzīvojušies tajā, ka mazulis krūtspienu neēd vispār, un tur nav poza vainīga, vai nemācēšana satvert krūti. Sanāk barot mazo ar krūtspienu 2 reizes dienā. Visu pārējo laiku ar maisījumu.
Bet tikai tagad cenšos neklausīties visos "gudrajos", jo ne es sliktāka barojot mazo ar maisījumu, kas izstrādāts labaratorijā un veidots tieši ar visām tām labajām lietām kas nepieciešams zīdainim, kā tās kuras skaļi runā par krūtsēšanu, bet tai pat laikā varbūt ēd neveselīgi un tas viss aiziet pieniņā!
Nav tiesību citam nopelt otru nezinot faktus un stāstu.
Par to esmu tieši pēdējā laikā domājusi arvien vairāk.. Jo visur kur skaties sludina krūtsēšanu.
Es nesaku, ka tas ir kaut kas sliktāks, bet "piebremzēt" daudziem vajadzētu gan, jo to grūti klausīties kad neiet varbūt tā kā gribētu un bezspēkā un izmisumā esi cīnījies un beigās saproti, ka labāk nemocīt mazo un nemocīt sevi!

Laimīga mamma ir laimīgs mazulis un otrādi! 😀
Tik ļoti ļoti mūsu stāsts. Paldies, ka dalījies ar savu stāstu!

flower.of.hope flower.of.hope 30. Aug 2018, 22:44

Gribēju vēl piebilst no praktiskās puses, sāpīgas un cietas krūtis, nozīmē, ka pieniņš tev visticamāk bija, vienkārši mazā nemācēja tikt klāt, jo tā parasti ir pazīme, ka pieniņš tiek 'sadedzināts', kas nepieciešams, zīdīšanas beigās. Parasti labākās, zāles arī esot bērniņš, kurš var izzīst tukšas, bet tev mazā netiek klāt.. Atslaukšanas problēma parasti ir, ka pieniņš ātri beidzas, jo piena veidošanās hormons izstrādājas zīdot naktī, ja nemaldos starp 3 un 8 no rīta... Man pašai atslaucot, pēc mazā pabarošanas izdevās pieniņu saglabāt pāri gadam... (slaucu gan ar rokām), bet man bija pirmais bērns... Tā kā nebija citu rūpju . Lai izdodas, galvenais nepārdzīvot! Mazajai galvenais ir mammas tuvums un pilns vēders, lai ar kādu pienu tas nebūtu! Un lai tev pašai izdodas ātri sadziedēt dzemdību rētas, lai vari beidzot izbaudīt kopības brīžus un nejusties visu laiku uz adatām!

flower.of.hope flower.of.hope 30. Aug 2018, 22:31

Lieliski, kad izdodas cīņu izcīnīt, bet ļoti labi saprotu, ka reizēm nolaižas rokas, īpaši, ja ģimenē ir lielāki bērni, kuriem arī vajag uzmanību. Manuprāt svarīgi ir mēģināt, bet tas negarantē rezultātus. Manuprāt, šobrīd viss tiek mazliet pārspīlēts, nu nevar visu izmainīt un regulēt ar domām vien, ja vien būtu tik vienkārši....

mamma88 mamma88 30. Aug 2018, 22:17

Man bija tads prikols,ka es isti atslaukt neko daudz nevareju, bet bernam piens pietika, un svara nemas diezgan ilgi pa 1kg menesi. Ta ka ta atslauksana nav nekads raditajs.

LvMomi LvMomi 30. Aug 2018, 22:10

Man sākums arī bija ērkšķains, sākumā bērns neņēma krūti vispār, tad kkā un ļoti sāpīgi, tāpat asiņaini krūts gali, ķēpāšanās ar ziedēm un uzgaļiem, knupjiem, kāpostu lapām, temperatūrām utt, bet nepadevos. Par spīti tam, ka mazā ēda max 4-5min no krūts, neko papildus nedevu. Vnk ticēju, ka viņa pati zin cik viņai vajag, ja atslaucu ar pumpīti.. arī nebija nekā daudz, bet tur tas āķis, ka pumpis nav bērns un mammai jābūt īpašā noskaņojumā, lai piens tecētu. Mums cīņa beidzās veiksmīgi un tikai pateicoties tam, ka paši nešaubījāmies un ticējām, ka pietiek. Nepakļāvāmies kkādiem rakstītiem standartiem.

Turies! Tici un būs!

Mar_Mar Mar_Mar 30. Aug 2018, 21:13

Iesaku vēl Multi-mam kompreses, kas glāba krūtis ātrākai sadzīšanai - efekts bija diezgan ātrs.

30. Aug 2018, 21:00

Man arī pēc ķeizara piens īsti neveidojās. Plusā vēl labās krūts dziedzeris nepilnīgi attīstījies, deva pienu vēl mazāk. Ar kādiem 15 ml no abām krūtīm kopā mazajai galīgi nepietika. Nedēļu nomocījos, piens tā arī nepavairojās, nospriedu, ka šīs histērijas un bērna bads nav vajadzīgs ne viņai, ne man. Tagad laimīgs, mierīgs, vesels maisījuma bērniņš. Un, ja godīgi, es sevi nenosodu un nevainoju. Tā vienkārši sanāca.

mamma88 mamma88 30. Aug 2018, 18:27

Ko tur nosodit. Galvenais,ka par berninu rupejas. Lai ka zidisanas konsultanti teiktu,ka piens ir galva un vins ir visam(nu varbut kaut kada mera ir),es tomet uzskatu,ka ir mammas, kuram tas viss kaut kadu iemeslu del nesanak un tam nav nekada sakara ar galvu utml. Barosanu ar maisijumu/kombineto barosanu nenosodu. Nosodama ir nerupesanas un bezatbildiba.
P.s. pati bernus baroju ilgak par gadu.