Gados jaunās omītes dienasgrāmata- mēs esam jau paaugušies

Vēl jo projām esam slimnīcā un ir brīdis, kad jau esam gatavi doties mājās. Maziņi gan vēl esam, bet tas ir laika jautājums.

Vakar pirmo reizi paņēmu mazo cilvēciņu rokās, viņš ir tik maziņš kā lellīte, es pieķēru sevi pie domas, ka man ir bail viņam nodarīt pāri, rociņas ir tieviņas, pats maziņš. Viņš piepiedās man klāt un klusiņām aizmiga.

Ar katru dienu mazais kraukšķītis aug lielāks un es priecājos par to, ka drīz viņš būs mājās. Laiks skrien ātri un es saprotu, ka paies vēl pāris mēneši un tad gads tā ka nemaz nemanīsim. 

Ir tik jauki vērot kā viņš izstaipās un mazos pirkstiņus izstiepj, kad es glāstu viņa plaukstiņu. Ir sācies jauns posms manā un manas mīļās meitiņas dzīvē. Viņa man ir malacis, ir apņēmības pilna un tas man viņā patīk visvairāk.

Mēs tuvojamies 2.kg robežai un tas ir labi, augam, esam  lielākis mīļumiņš mammītei un omītei.