Dzemdību stāsts

05. Jan 2023, 15:22

2021.gada septembra sākumā abi ar vīru (toreiz vēl tikai dzīvesbiedru) uzzinājām, ka beidzot arī mums ir pieteicies bērniņš. Ļoti, ļoti un ļoti ilgi gaidījām šo Dieva dāvanu. Gada nogalē uzzinājām, ka gaidam meitiņu.

Meitiņas paredzamais pasaulē nākšanas laiks bija 11.maijs. Grūtniecība noritēja labi, nekādu slikto dūšu nebija. Jutos labi. Februārī saslimu ar Covidu, bet arī tas bija vieglā formā. Pēc pārslimošanas man sākās problēmas ar asinsspiedienu (bija augsts), bet pati viņu nemaz nejutu. Lietoju zāles, bet tās īsti nelīdzēja.

22.aprīlī devos uz plānotu ultrasonogrāfiju. Apskates laikā daktere pateica: "Tev ir jādzemdē! Bērniņš augšanā atpaliek par 5 nedēļām." Ļoti nobijos, jo baidījos, vai bērniņam viss būs labi. Kustības jutu visu laiku. Izrakstīja man nosūtījumu uz dzemdību ierosināšanu.

Tā nu devos mājās pakaļ dzemdību somai (to es tikai iepriekšējā dienā biju pabeigusi sagatavot), sākumā iebraucot pakaļ vīram (divas nedēļas pirms šīs došanās uz dzemdībām mēs apprecējāmies) darbā. Tā nu mēs devāmies uz tikšanos ar savu bērniņu.

Pa ceļam uz slimnīcu es pārdzīvoju, raudāju, jo baidījos. Ieradāmies. Nodevām visus testus Covid analīzēm, un mūs aizveda uz pirmsdzemdību palātu. Mani apskatīja ārsts, ielika kaut kādu baloniņu (dzemdību ierosināšanai). Visu nakti pārbaudīja bērniņa tonīšus, mērīja man spiedienu. Nebiju gulējusi vispār. No rīta atkal pie ārsta, izņēma to baloniņu. Atvērums 6cm. Pārdūra ūdeņus. Veda mūs ar vīru uz dzemdību palātu. Ik pa laikam kāds ienāca un jautāja, vai nesāp?! Bet nē, nekādu sāpju nebija.

Tad pēc laiciņa sākās kontrakcijas. Un sāpēja arvien vairāk un vairāk, stiprāk un stiprāk. Man šķita, ka man pārlūzīs mugura, es raudāju un vīram teicu, ka es neizturēšu... Ienāca daktere, teica, ka paskatīsies, kā bērniņš reaģē uz sāpēm. Paskatījās un teica: "Ātri uz operāciju!" Tajā brīdī nesapratu, kādu operāciju. Iedeva parakstīt kaut kādus papīrus un sēdināja krēslā, vīram tik pateica: "Jūs, tēti, gaidiet šeit!" Tā nu vīrs palika neziņā gaidot.

Viss notika tik ātri, mani veda pa gaiteni, kā filmās. Domāju tikai par bērniņu un vai vīram kāds kaut ko paskaidros. Ieveda mani operāciju zālē. Tur jau anasteziologs gaidīja. Visi ārsti, māsiņas u.c. Iešpricēja man un tad veica ķeizaru. Biju neizsakāmi laimīga, kad izdzirdēju, ka mazulīte ieraudājās un anasteziolgs jautrā balsī pateica: "Re, 28 minūtēs sākām un 29 jau bērniņš klāt!"

Kad man pienesa meitiņu, es paskatījos uz viņu un pateicu, ka viņa ir līdzīga man. Tad mazo aiznesa nomērīt, nosvērt un saģērbt, bet mani uz pēcoperācijas palātu. Pēc brīža pie manis nāca vīrs, nesot rokās mūsu 2030g un 48cm lielo laimīti. Diemžēl vīrs nevarēja ar mani palikt slimnīcā, jo nebija brīvu ģimenes palātu.

Meitiņai bija jabūt ārstu uzraudzībā bērnu nodaļā, bet es drīkstēju iet pie viņas, kad vien vēlējos. Pēc 4 dienām no bērnu nodaļas viņu atveda pie manis un vēl divas dienas pavadījām slimnīcā, bet nu jau kopā. Un tad sākās mūsu ģimenes dzīve nu jau trijatā. Esmu bezgala pateicīga par mūsu meitiņu. Tāds nu ir mans stāsts ❤️

DALIES AR SAVU DZEMDĪBU STĀSTU ARĪ TU!

Kā pievienot SAVU DZEMDĪBU STĀSTU?

Spied podziņu pie sava profila "PIEVIENOT RAKSTU"
Izvēlies rubriku "Jaundzimušais" un atslēgvārdus "Dzemdību-stāsti", "Konkursi"
Pievieno savu stāstu
Kad viss izdarīts, spied SAGLABĀT, un stāsts pēc dažām minūtēm nokļūs portālā.

Savu stāstu vari iesūtīt arī anonīmi, sūtot to uz indra@maminuklubs.lv

Starp visiem iesūtītajiem stāstiem 31. janvārī izlozēsim vienu, kura autorei dāvāsim mīļu dāvanu

Mazuļa dienasgrāmatu

"mazulim pa pēdām"

Pieraksti sava mazā tik nozīmīgos dzīves mirkļus vienuviet ar "mazulim pa pēdām" dienasgrāmatu.

Mazuļa dienasgrāmata izceļas ar lielisku saturu, kas ir paredzēts no dzimšanas līdz mazā 7 gadu vecumam, bet ar to tas nebeidzas ik gadu ar savu mazo vari izspēlēt intervijas un uzzināt viņam tajā brīdī tik aktuālas lietas. Piemēram, ko viņam patīk vislabāk darīt ar mammu, kas būs, kad izaugs liels, spilgtākā atmiņa no aizvadītā gada un citas aktuālas lietas bērna dzīvē.