Dzemdību stāsts.

Mans pirmais dzemdību stāsts. Meitiņai vajadzēja piedzimt 21. aprīlī. Ginekoloģe teica, ja līdz 29. aprīlim nepiedzims, būs jāiet uz stimulēšanu, ko ļoti nevēlējos, tāpēc katru vakaru mazulītei teicu, lai pati labāk dzimst un ka tā būs labāk viņai un arī man. 29. no rīta sāku just apakšā velkošas sāpes, sajūtas tādas, ka tuvojas sieviešu dienas. Tā kā tās bija pirmās dzemdības, īsti nezināju, kas un kā. Zināju, ka jāskaita ka kontrakcija ir ilgstošas ik pēc 5 min. Tā kā kontrakcijas nebija specīgas, īsti nesāku uzņemt laiku. Pēcpusdienā  jutu biežākas kontrakcijas, kas arī nebija īpaši spēcīgas, tomēr izsaucu ātro palīdzību.  Pēc nepilnām 20 min biju slimnīcā. Tā kā dzemdības notika covid laikā, uzņemšanā veica covid testu un pēc tam nogādāja dzemdību nodaļā. Sākumā uzlika uz toņiem un pārbaudīja atvērumu, kas jau bija 7cm. Bet sāpēs īsti spēcīgas nebija. Pēc toņiem man ierādīja palātu un ļāva iekārtoties. Tur uzvilku jau dzemdību kreklu, un pēc laika  bija jādodas uz dzemdību zāli, kur vecmāte pārbaudīja atvērumu un vēlējās pārdurt ūdeņus, bet atkal, man pa laimi, ūdeņi nogāja pirms vēlējās to darīt. Un, protams, jāgaida pēdējais cm. Tagad sāku vairāk just kontrakcijas, bet neteikšu, ka tagad tās būtu ļoti spēcīgas. Kad bija viss atvērums, vecmāte teica, lai spiežu tad, kad ir sajūta, ka gribās kakāt. Un tajā momentā sākās vistrakākais. Nekad nedomāju, ka man dzemdībās visgrūtāk ies tieši spiešana. Varbūt pie vainas daļēji bija tas, ka vecmāte pieņēma vēl vienas dzemdības. Kad vecmāte bija jau pa visam pie manis, jutos drošāka un spiedu, bet tad arī gāja grūti. Pēc vairākiem spiedieniem piedzima viņa. Mana Adisone Vanesa. 4.014kg smaga un 53cm gara laimīte. Man bija 3 šuves un zaudēju palielu daudzumu asiņu, tāpēc bija jāpaliek dzemdību zālē pie sistēmas, mazulīte, protams, bija blakus. Un vislabākais, ka dzemdēt ļāva bez maskas. Kaut biju dzirdējusi, ka citās slimnīcās dzemdēja ar maskām. Un izrādas gan mani, gan manu meitu sagaidīja viena un tā pati vecmāte.