Čaklās staigātājas

Man nav laimējies ar bērniem, kas ratos prot/prata aizmigt vai ilgstoši gulēt, tāpēc pastaigas itin bieži pārvērtās bērna nešanā uz rokām, ar otru roku manevrējot un uz priekšu stumjot ratus. Smaidu, ik pa brīdim ieraugot kādu citu tēti vai mammu darot tāpat, taču šoreiz stāsts par ko nedaudz citu...

Ja tālajā 2015.gadā, kad vecākā meita cītīgi spurojās pretī ratiem, es biju mamma, kas pārāk daudz lasīja interneta padomus par to, ka bērnu obligāti ir jāved ārā, lai tas augtu gudrs, stiprs, vesels, bet mammai jāstaigā, lai atgūtu iepriekšējo svaru, satiktos ar citām mammām un neieaugtu mājās, tad šobrīd esmu kļuvusi par slinko staigātāju. Un nekas slikts nav noticis!

Ejam pastaigās, kad sanāk, neķerot kreņķi, ja ir dienas, kad nesanāk, un ar aizdomām skatoties uz mammām, kas cenšas visu darīt tik ļoti pareizi, ka iziet laukā arī lietainā laikā vai +30grādu svelmē. Prieks, ka otrajā gadījumā aizvien mazāk ratiem priekšā karina lakatus/segas un plediņus, taču vēl aizvien nav skaidrs, kāpēc karstajā laikā no 12-15 ir jāpilda šī itin bieži forumu uzspiestā misija - iet 2h pastaigā ar bērnu. 

Vai tiešām ir bērni, kas aizmieg tikai ratos? Vai arī tas ir mīts, kas dziļi iesakņojies sabiedrībā un tāpēc mēs itin bieži tam ticam? Es tiešām nezinu, jo maniem bērniem rati kā guļvieta īsti pie sirds nav gājuši, taču arī tad, ja kāds aizmieg tikai ratos, kāpēc nenoslēpties paēnā un nestaigāt tur, saudzējot sevi pašu un bērnu no karstā laika? 

Attēls no pexels.com