BEIDZOT - mūsu ģimenē ienāk milzu laime - dēls KRISTIANS!

Ir pagājušas gandrīz divas nedēļas kopš mazais ir kopā ar mums, bet lielās dienas notikumi par to, kas un kā notika, ļoti spilgti iesēdušies atmiņā. Ik pa brīdim par to aizdomājoties acīs sariešas asaras, cik tomēr skaists un brīnišķīgs bija šis notikums. Nebiju gaidījusi, kad tas mani tik ļoti emocionāli iespaidos.

Pēdējās dienās pirms lielā notikuma katru rītu modos ar domu, kad tad mazais beidzot pieteiksies, jo pāris dienas jau bija pāri noteiktam datumam. Iekšā valdīja uztraukums par to kā būs un vai tiksim ar visu galā. Cītīgi atkārtojām un skatījāmies Māmiņu kluba e-lekcijas par dzemdību norisi un krūts barošanu, kas palīdzēja sagatavoties un nedaudz mazināt spriedzi. 

Bija 1. decembris un kārtējais rīts, kas atnesa vilšanos, jo mazais vēl nebija pieteicies. Uztaisīju sev tēju un nolēmu dienu pavadīt nesteidzīgi. Iekārtojos gultā, skatījos ārā pa logu uz svaigi sasnigušo ainavu un domāju, cik gan skaisti būtu, ja mazais piedzimtu tieši šādā pasakaini skaistā dienā. Pēc apmēram divām stundām sāku just pēdējās dienās nu jau ierastās, velkošās un nepatīkamās sāpes vēderā, kuras parasti mazinājās, ieejot dušā vai vannā. Taču šoreiz tās šķita dīvainākas un intensīvākas, tādēļ steidzos uz dušu, lai tās ātrāk mazinātu. Un tikai īsu brīdi pēc tam, kad biju iekāpusi dušas kabīnē, es ieraudzīju, opā, man bija nogājuši ūdeņi. 

Zvanīju vīram, lai met darbus pie malas un brauc mājās, jo izskatās, ka lielā diena ir klāt. Protams, uzrakstīju māsai, kas īpaši bija pieteikusi, lai turu viņu lietas kursā, viņa, saņemot šo ziņu, bija nenormāli priecīga. 

Ap divpadsmitiem dienā kontrakcijas palika arvien biežākas un sāpīgākas, izmantoju aplikāciju, lai sekotu kontrakciju ilgumam un biežumam. Man ir augsts sāpju slieksnis, bet šīs kontrakciju sāpēs bija vienkārši neaprakstāmas. Tās bija ļoti grūti izturēt. Katra kontrakcija, kas atgriezās ar pieaugošu regularitāti un ilga aptuveni vienu minūti, spieda meklēt “balto karogu”, jo tā vien gribējās “izstāties no spēles”. Pirms tam apgūtās pozas vairs nešķita racionālas un vienīgā poza, ko dabīgi gribējās ieņemt, bija mešanās četrrāpus uz zemes, kas šķita ērtākā šo ciešanu laikā. Un kad jau likās, ka sliktāk vairs nevar būt, kā kronis visam - sākās vemšana, kas ar neregulāriem intervāliem ar vien biežāk pavadīja regulārās un tā jau grūti panesamās kontrakcijas. Pāris stundas šajā “moku kambarī” un jau zināju, ka es pavisam noteikti gribēšu epidurālo anestēziju, savādāk līdz galapunktam man degviela var arī nepietikt. 

Ar vīru jau bijām izdomājuši, ka mazuli laidīsim pasaulē tieši Siguldā, tādēļ, kad kontrakcijas kļuva regulāras, tad zinājām, kur zvanīt, lai jautātu par vietu, kur palikt. Jo man bija ļoti svarīgi, ka vīrs šajā posmā varēs būt man blakus un atbalstīt. 

Ceļš uz slimnīcu likās īsta elle, savukārt, katra bedre, kā pēdējā. Knapi pietika spēka apģērbties un doties uz mašīnu, kur vēl atrast ērtu pozu tajā. Labi, ka iedomājāmies paņemt līdzi bļodu. Pāris minūtes pēc izbraukšanas tā noderēja, jo ar kārtējo kontrakciju atnāca arī kārtējā kuņģa satura porcija. Ar katru brīdi doma par epidurālo kļuva tikai saldāka. 

Pēc piereģistrēšanās un pirmajām apskatēm Siguldā, beidzot saņēmu tik ilgi kāroto epidurālo. Uzriez sejā parādījās smaids, dzīve kļuva rožaināka un atgriezās ticība, ka pietiks gan spēka, gan varēšana pašam spiešanas procesam. Beidzot pie kārtējās kontrakcijas nebija jāmetas pie zemes agonijā. Un beidzot uzvilktie nervi varēja atslābt, jo šķita, ka saules stari ir sasnieguši arī manu bēdu ieleju. Tagad atlika vien mierīgi sagaidīt izstumšanas fāzi, kas kopā ilga apmēram 50 minūtes un nebija ne tuvu tik sāpīga kā kontrakcijas pirms atsāpināšanas. 

Kopumā, ņemot vērā, ka tās mums bija pirmās dzemdības, mēs tikām galā ļoti veiksmīgi, jo kopš ūdeņu noiešanas, līdz bēbītim uz punča bija pagājušas vien 9 stundas un tas viss bez plīsumiem. Manuprāt, perfekti. Arī vīrs bija uzdevuma augstumos, jo zināja, kuros mirkļos paklusēt un kurā tieši otrādi būt atbalsta balsij, kas atgādina, piemēram, par pareizu elpošanu. Tiešām liels paldies vīram, viņš visu izdarīja vienkārši lieliski. Vēl liels paldies Siguldas dzemdību nodaļas komandai un vecmàtei Ritai Voldiņai, kas ar savu profesionālo darbu un sirsnīgo attieksmi palīdzēja mūsu mazajam nākt pasaulē. Tā pat man ļoti patika  pati dzemdību zāle, jo nebija tāda kā biju iedomājusies, kur līdzīgi kā lielās operāciju zālēs tevi izgaismo ar spilgtu prožektoru, te gluži pretēji - viena lampa ar siltu neuzkrītošu gaismu radīja ļoti mājīgu sajūtu. 

Neskatoties uz to, ka tik daudz reižu gribējās padoties un visiem iespējamiem līdzekļiem pārtraukt agoniskās mocības. Tas mirklis, saņemot mazo bēbīti uz krūškurvi, šķiet ir tik neticami brīnišķīgs, ka viss iepriekš pārciestais un negatīvais maģiski izplēn. Paliek tikai prieks un gandarījums par mazo brīnumiņu, kas uz tevi skatās ar savu nevainīgā bērna sejiņu un ar savām pogām līdzīgajām acīm. Tāds skats atkausēs jebkuru sirdi.