Baibas dzemdību stāsts

2021.gada 13. decembrī devos uz kārtējo vizīti pie ginekologa, jo plānotais dzemdību datums bija nolikts 15. decembrī. Tajā rītā neko nenojautu, bet no klīnikas izgāju pēc teju 4h. Augsts spiediens, sistēma, toņi normāli, nodaļā neievieto, taču nosūta uz papildu analīzēm un atkārtoti aicina sazvanīties no rīta.

Tovakar izrotājām egli, jau šķita, ka var nebūt labāks laiks. Nākamajā rītā, sazvanoties ar līgumvecmāti+ginekologu, tiek lemts, ka stājos nodaļā un inducē dzemdības. Eju dušā, sataisos, cenšos saglabāt mieru, vīrs aizved uz dzemdību nodaļu, es palieku viena. Pēcpusdienā, pēc atkārtotas toņu apskates, konstatē 3cm atvērumu (man šāda bija sajūta aptuveni nedēļu), nekas mani neizbrīnija, bet izskaidroja diskomfortu, ko jutu vairākas dienas. Viņa saka "Tu dzemdēsi". Es joprojām mierīga dodos uz palātu. Paiet nakts ,gandrīz negulēta. No rīta 8.00 ierodas māsiņa, dodos uz procedūru telpu, kur saņemu 1 devu gēla. Atgriežos atpakaļ palātā, pēc pāris stundām klāt ir mana līgumvecmāte, mazliet vēlāk arī vīrs.

Ap plkst 13.00 atnāk vecmāte, dodamies uz procedūru telpu, tiek pārdurti ūdeņi.. tek.. raksta toņus.

Jūtu kontrakcijas, apļoju uz bumbas un prātoju, cik cm atvērums, vīrs manāmi nervozē, ir neziņa mums abiem, kā būs. Pārelpoju, viss, par ko domāju, ir elpa, liecos uz zemes, gultā, uz bumbas, eju dušā un tā pa riņķi. Nekas, izņemot elpu, nepalīdz... Plkst 17.30 dodos uz procedūru telpu, apskate - 6cm. Biju gaidījusi vairāk. Toņu laikā sākas spēcīgākas kontrakcijas ,intervāls jau sen tikai 5min, ir smagi, liekas, ka kāds ar papēžiem uzkāpj uz olnīcām, palēkā, aiziet. Atpūtas brīži ir svētība. 18.30 pieņemu lēmumu par EA. 19.30 saņemu devu, atvērums 7cm. Pēc 20 minūtēm sajūtu sāpju ziņā ir maz. Taču kreisā puse ir stipri jutīga. Pēc 2.5h ielaiž nelielu devu kreisā pusē, taču nepalīdz. Ar pilnībā notirpušu ķermeni, knapi spējīga pārelpot kontrakcijas, saku vīram, lai sauc vecmāti, jo man vairs nav spēka. Vecmāte apskata - pilns atvērums. Es sapratu, ka nu beidzot ir TĀ fāze. Cerēju uz īsu izstumšanas laiku, tobrīd laiks 22.00.

Sākās sisināšana kontrakciju laikā, ķermenī nekas nekustas, taču sssss strauji atņem spēkus, mute sausa. Paiet aptuveni stunda. Cerēju, ka meitiņa piedzims 15. decembrī. Pielieku pēdējos spēkus, taču pulkstenis aiztikšķ pāri 00.00. Tonakt bija sastrēgums nodaļā ar daudzām dzemdētājām, arī es blakus dzirdēju "kolēģi", kurai škita, ka gāja smagāk nekā man, jo esmu droša, ka mani nedzirdēja (man nebija kliedzienu, spiedzienu). Joprojām turos uz elpu, bet notirpušais ķermenis ir teju nespējīgs. Es ticu, ka manas acis pašas lūdzās pēc palīdzības, un tobrīd ap mani jau bija 4 dāmas, kas turpmāko 1.5h aktīvi strādāja, lai palīdzētu mūsu meitiņai piedzimt. Piedzīvoju gan oksitocīna sistēmu, gan spiešanu uz vēderu, vakuuma ierīci, kāju turēšanu gaisā, manis stingru balstīšanu un nenormāli piepūstos vaigus, ko pavadīja aicinājums "spied-vēl, vēl, vēl" un repeat. Es manāmi nogurstu, tas bija redzams viņu sejās. Man pašai likās, vai tiešām tas kādreiz beigsies, kaut uz āru ir baigais omm. 01.27 uz vēdera ir meitiņa.

Sajūtu vīra siltās rokas uz pleciem, tas ir beidzies, man izdevās, mums izdevās.. Eiforija.

Tobrīd ieraugu savas sapunktotās zeķes, saprotu, ka manas sniegbaltās zeķes ir klātas asins punktiņiem, un ,jā, mazo pēc neilga laika paņem uz apskati un man ir šuve, aiziet krustdūrienā. Tobrīd gan man ir pilnīgi vienalga, es peldos laimes okeānā,s katos uz vīru, kurš jau auklē mazo. Es zinu, cik viņi ir laimīgi, arī es. 

Plkst. 3.27 mani ratiņos ved uz palātu, vīrs ar mazo pēc neilga laika seko... Esam skaistajā ģimenes palātā, kur pie paša loga ir izrotāta milzu egle. Mazliet māju sajūta. Viņa ir klāt. Mēs esam kopā. Pēdējie norādījumi no vecmātes, pirmā zīdīšana. Sajūtas mazliet izteiktākas kā domāju, bet jau tobrīd zināju, ka esmu viņai vajadzīga, viņa ir mana meita.

Pēc 4 garām dienām romantiskajā numuriņā, mēs dodamies mājās. Ir 4.advente.

Atslābums, apetīte atgriežas. Tas ir aiz muguras, brūces sadzīs mums abām. Tagad tikai baudīt. Viņa nozīmē visu.

Un nekas no tā nebūtu iespējams bez mana lieliskā vīra.

Par skaisto un patieso, par sāpēm un laimi.

Uztici arī tu mums savu dzemdību stāstu! Ja vēlies to iesūtīt anonīmi, raksti vēstulē uz indra@maminuklubs.lv