3 + 1

Mums nebija ne mazāko šaubu, ka būt par vecākiem diviem bērniem ar diezgan mazu gadu starpību būs izaicinājums. Būt vecākam jau vispār ir pārbaudījums pats par sevi. Bet, tam, ka tas būs tik sasodīti grūti iesākumā gan nebijām sagatavojušies. 

Ar pirmo bērnu viss bija tik viegli. Mēs nezinājām ko nozīme negulētas naktis, mazuļa midzināšana uz rokām un taml.

Tad nu tagad otrais bērns mums pamatīgi liek trūkties! Tagad ar vīru “izbaudām” pilnīgi visu, kas nebija ar Oliveru. Es zinu, ka agrāk vai vēlāk šis posms beigsies, sāksies nākamais, kurš liksies ellīgi grūts. Uz kura fona iepriekšējais liksies kā “pupu mizas”. Bet līdz tam nākamajam posmam ir kaut kā jātiek, vēlams ar veselu nervu sistēmu un pēc iespējas mazāk sirmo matu. 

Atklāti sakot brīžam ir ļoti grūti. Ikdienā jāmēģina izlavierēt starp mājas darbiem, bērniem un vīru. Jāmēģina pēc iespējas vairāk laika veltīt Oliveram, kas citas dienas liekas vispār neiespējami, jo Emīlam ir sliktā diena. Diena, kad ļoti moca puncis, tikai raud un grib tikt mīļots pa rokām, visu laiku opiņā. (Šo ir grūti sagremot, jo Oliveram vispār nepatika pa rokām.)

Olivers ir ļoti pacietīgs. Bet arī viņam ir robežas. Un es jūtu, ka tās jau ir sasniegtas. Viņš tagad ir apzinājies, ka brālis tomēr nekur nepazudīs, ka tas ir uz palikšanu, tāpēc aizvien vairāk un biežāk sākam novērot greizsirdības izpausmes. Tik ļoti nomāc sirdsapziņa, ka Olivers tiek apdalīts. Bet es nezinu kā šo vērst par labu. Mazais brālis tomēr prasa savu (prasa daudz daudz vairāk, nekā bijām domājuši), nevaram atstāt maziņo malā raudam. Ar katru dienu protams paliek vieglāk, sāk izveidoties kaut kāds režīmiņš. Emīla miega laikā varu pilnvērtīgi pievērsties rotaļām ar Oliveru. Tikai ne vienmēr tik rožaini sanāk. 

Tomer visvairāk par visu, es priecājos, ka šī greizsirdība netiek attiecināta pret mazo bralīti. Tā vairāk ir vērsta uz mums, vecākiem, kā protests, par uzmanības trūkumu. Olivers brāli ļoti mīļo, visu laiku bučo, čubina. Nekad nemēģina izdarīt pāri. 
Dienās, kad Oliveram uzmanība ir tikusi mazāk, viņš par to mums liek manīt. Un šo uzmanību sev izpelnas savādāk. Ne tajā foršakajā veidā. Viss tiek darīts speciāli, par spīti. Ja saka, lai nedara, tad izdara speciāli. Speciāli kliedz, spiedz, bļauj. Un jo tuvāk brālim, jo skaļāk. Šausmīgi trokšņo, visu met, lauž. Eh... Es apzinos, ka tas ir normāli un no tā neizbēgt. Bet brīžam ir ļoti grūti. Liekas jau, ka viss, tūliņ eksplodēšu, jo vairs nespēju šo nest, bet tad attopos, ka pienākusi jau piektdiena. Kas nozīme, ka klāt ir brīvdienas un mājās būs Tētis. Katram bērnam tiks nedalīta uzmanība no vecāka puses un visi būs laimīgi! 

Laiks vecākiem divatā? Kas tas tāds?! :) 

Abi bērni pašlaik guļ. Es skatos uz “tematiskajām čupām” viesistabā, kuras ir izveidojis Olis un kuras vajadzētu sakārtot. Bet man negribas. Es gribu pasēdēt dīvānā, iedzert karstu kafiju un uzrakstīt šo blogu. Šis ir laiks man. Es šādi relaksējos. Un tas ir pilnīgi normāli! Es esmu tikai cilvēks. 

Nedaudz noguris cilvēks, bet neizmērojami laimīgs cilvēks! :)