Blogu biju plānojusi rakstīt par pirmajiem 3 mēnešiem, taču "aizrāvos" ar pieredzes stāstiem par pirmajām 3 dienām - pašu svarīgāko laiku. Jo šajās dienās jautājumu, sajūtu un baiļu ir visvairāk. Piedāvāju atskatu uz manām pirmajām dienām slimnīcā ar meitu un to, kas mani pārsteidza, izbrīnīja un uztrauca. Varbūt kāda smiesies - tas ir atļauts. :)
Es nebiju gatava tam, cik pilnīgs piedzims mans bērniņš - liekas, kaut kur zemapziņā biju iztēlojusies, tādu mazu, lipīgu, krunkainu kurkulīti, kurš spalgi raudās un gulēs, gulēs, gulēs… Taču manā gadījumā tā nebija – man uz krūtīm, pilnīgi negaidīti, atradās 4,598 kg. un 59 cm. liels mazulis! Tā tad arī bija mana pirmā mācība – sagatavoties, ka bērniņš var būt lielāks vai mazāks, nekā gaidīts. Manā gadījumā kļūdījās pat ārste - 5 dienas pirms dzemdībām, iztaustījusi punci, atzina, ka bērns ir salīdzinoši mazs. Rezultātā lielākā daļa drēbīšu nederēja jau dzemdību nodaļā – pirmās zeķītes vienkārši neturējās uz kājiņām, savukārt, skaistāko rāpulīti uzdāvināju kolēģei. Pārbraucot mājās, nācās steigties uz veikalu pēc 62 cm. izmēra drēbēm. Savukārt paziņas dēliņš piedzima tik negaidīti mazs, ka visas iegādātās drēbītes bija kā maiss. Tādēļ neiesaku pirkt pilnu skapi 56 izmēra drēbīšu – pērciet tikai tik daudz, cik vajadzīgs laikam, ko aizvadīsiet slimnīcā. Bērniņam piedzimstot, varēsiet saprast, kas un cik daudz ir nepieciešams. Tāpat jāgatavojas, ka ar “standartiņu” - 3 komplektiem -, visticamāk, būs par maz. Kad draudzene mani brīdināja, neticēju. Sagatavoju 4 komplektiņus, ar visu to, braucot mājās, nebija vairs nekā tīra, ko meitai uzvilkt. Arī pamperus ir diezgan riskanti iegādāt 1. izmēra lielo paku, priecājos, ka paklausīju kāda padomam un nopirku mazo iepakojumu tikai pirmajām dienām slimnīcā.
Runājot par manu pēcdzemdību stāvokli - es nebiju gatava tam, ka man var nepietikt spēka paņemt savu meitiņu, aprūpēt viņu. Vairākas stundas es nemaz nespēju nosēdēt, tikai vakarā beidzot izdevās pašai aiziet līdz tualetei, pa ceļam nenoģībstot. Ir emocionāli jāsagatavojas dažādām pēcdzemdību sekām – vājumam, sāpēm šuvju dēļ, komplikācijām, jo dzemde nav iztīrījusies (draudzenes pieredze). Es biju iztēlojusies, kā pati mainīšu pirmo pamperi, auklēšu meitiņu, pārģērbšu viņu, bet rezultātā to visu paveica jaunais tētis. Mana bezpalīdzība lika man justies nevērtīgai, tikai vēlāk sevi nomierināju - ķermenim vienkārši vajadzēja atpūtu. Un tomēr, uzlūkojot staigājošu mammu, kura bija dzemdējusi vien pirms dažām stundām, jutos nedaudz vainīga. Un apbrīnas pilna.
Kad beidzot varēju nostāvēt, mani pārsteidza vēdera izskats. Tas bija pretīgs. Vienkārši atbaidošs. Nebiju gatava tam, ka mans vēders izskatīsies kā…knābis. Jā, tā es tobrīd to saucu. Tas stiepās uz priekšu kā knābis – spics, ļumīgs, vēl tik liels un neaprakstāmi dīvainas formas. Tās pirmās dienas slimnīcā bija vienīgais laiks, kad kādu savu ķermeņa daļu grūtniecības vai dzemdību dēļ uzskatīju par pretīgu. Tobrīd domāju, ka tās ir beigas – man būs neglīts, ļumīgs vēders kā soma. Kādā brīdī pat gribēju raudāt, izvairījos no spoguļa vannas istabā. Ja kāds man būtu pateicis, ka pēcdzemdību vēders izskatīsies atbaidošs, taču laika gaitā izzudīs, kļūs plakans un skaists, es laiku dzemdību nodaļā būtu aizvadījusi daudz optimistiskākā garā.
Visvairāk mani pārsteidza meitiņas raudāšana. Es nebiju gatava tam, ka viņa raudās, un es nezināšu, kas darāms. Prātā biju iztēlojusies, ka samainīšu pamperu, pabarošu un iemidzināšu, lai vēlāk atkal darītu tieši to pašu. Taču te pēkšņi pienāk brīdis, kad mazulis raud, un tu nezini, ko darīt. Bija tāds moments, kad viņa raudāja gultā, mēs sēdējām blakus un vienkārši skatījāmies uz viņu, tad viens uz otru. Es gribēju raudāt, likās – viss, esmu “izgāzusies”! Paldies Dievam, pie mums ienāca vecmāte, kura tad arī paskaidroja, ka mazulītei sāp vēderiņš, un tas ir normāli. Viņa parādīja, kā noguldīt bērnu ar puncīti uz mūsu krūtīm. Meitiņa pārstāja raudāt.
Turpinot par vēdera pūšanos - es tiešām nezināju, ka mātes uzturs ir jākoriģē zīdīšanas laikā. Tagad tas liekas tik muļķīgi, taču gaidību laikā tas kaut kā bija “paslīdējis” garām. Nācās no uztura izslēgt pienu, saldumus, citrusaugļus, vīnogas, kāpostus, sīpolus…daudz ko. Laika gaitā mana ēdienkarte mainījās, bet iesākumā labāk bija neriskēt. Tas bija grūti, it īpaši tādēļ, ka pēc dzemdībām gribēju ēst visu, ko vispār varēju iedomāties. Pēkšņais un negaidītais aizliegums mani pārsteidza nesagatavotu.
Vēl mani pārsteidza meitiņas apetīte – bērns cauras dienas pavadīja pie krūtīm. Tagad, palasot dažādu informāciju, esmu noskaidrojusi, ka tā ir visiem. Tobrīd biju pārsteigta – kā, es taču viņu tikko pabaroju! Atkal? Uz dzemdību namu bija atvests dators, telefons, grāmata, taču tam visam atlika gaužām maz laika. Brīžiem likās, ka es tikai baroju, baroju, baroju… Izrādās, tādā veidā mazulis veicina piena veidošanos, turklāt ir maksimāli tuvu mammītei, kas viņam ir neiedomājami svarīgi. Biju iztēlojusies, ka garlaikošos, taču tā vietā nespēju pat atrast laiku, lai normāli nomazgātos.
Savā ziņā, to ietekmēja mans nākamais “pārsteigums” – meita gulēja salīdzinoši maz. Biju iztēlojusies, ka jaundzimušais lielāko daļu dienas noguļ, taču kļūdījos. Ir zīdaiņi, kuri neguļ tik daudz, kā plānots. Izrādās, miegā aizvadāmo stundu skaitam ir plašs intervāls, un arī jaundzimušais var būt mazgulētājs.
Bez mazajām miega stundām mani pārsteidza arī meitas apņēmība gulēt ar mums lielajā gultā. Pirms kļuvu par mammu, uzskatīju, ka zīdainis guļ tur, kur vecāki viņu noliek. Izrādās, mazulim mammas klātbūtne un smarža ir nepieciešama arī nakts laikā. Tiklīdz aizmigušo meitu pārcēlu uz viņas gultiņu, sākās skaļa raudāšana. Tāpēc pirmās naktis mēs gulējām kopā.
Tā kā pēc dabas esmu sistēmas un kārtības cienītāja, mani pārsteidza haoss, kas valdīja pēc bērna dzimšanas. Pilnīga režīma neesamība – bērns ēd, kad grib, guļ, kad grib, savukārt tu – kad vien vari. Pirmajās dienās pārņem pilnīga “bardaka” sajūta.
Vēl viens negaidīts pārsteigums – vingrojumu komplekss uz galdiņa. Izrādās – uzreiz pēc dzemdībām ir jāvingro. Protams, ar atbilstošiem vingrinājumiem. Jutos nogurusi, ķermenis sāpēja, vēdera reģions šķita dīvaini jūtīgs. Un tomēr – kādas 3 reizes izgāju cauri visiem vingrinājumiem. Un sapratu, ka nespēju gandrīz neko un nogurstu pie pirmās piepūles.
Jā, otrajā dienā pēc dzemdībām sāp visas maliņas. Kontrakciju laikā ir grūti apzināties, kādā pozā esam un cik daudz spēka izmantojam. Manā gadījumā viena roka vairākas stundas bija aiz galvas, biju ieķērusies vannas malā. Nākamajā dienā roku knapi varēju palocīt. Sāpes saglabājas vēl vairākas dienas.
Noslēgumā – sapnis par gulēšanu uz vēdera izbeidzas, tiklīdz tiec apgulties. Krūtis ir tik pilnas, sāpīgas un jūtīgas, ka gulēšana uz vēdera vairāk atgādina neiespējamo misiju. Noteikti ir jāiegādājas kāds atbilstošs krēms, manā gadījumā tas bija “Bepanthen”.
Tāda nu ir mana pirmo dienu pieredze - pārsteigumi, sajūtas un mācības. Tas noteikti nav viss, taču meitiņa, nu jau 9 mēnešus veca, vēlas mammu sev. :) Nu jau krietni zinošāku. :)
P. S. Pēc mēneša būs nākamais sērijas raksts, šoreiz - par pirmajiem 3 mēnešiem.
P. P. S. Attēlā mana Ieva pirmajās dienās. :)
Vel gribeju piebilst no savas pieredzes,ka zidisana var ne vienmer aiziet ta uzreiz,un var but problemas,piemeram,sapet katru reizi,var krutis nozist(te bez smeres neiztikt). Vel ari veders ne visam var attiet,palikt mazaks ja,bet ne tads ka pirms. Citam ir jaiegulda darbs,lai tas tads butu,un citam dari ko gribi,bet nekad nebus ieprieksejais.
Par bardaku es piekritu. Man vispar slimnica tas dienas likas nomacosas,jo gribejj atrak majas.
Paldies par savādāku pieredzi. 😉👍
Par pēcdzemdību sajūtām piekrītu - vēders (ko par skaistu pilnīgi noteikti nevarēja nosaukt), bezspēks, sāpošās šuves...
Es gan nepiekrītu par drēbītēm un autiņbiksītēm. Mums pirmajām 3 nedēļām pilnībā pietika ar 3 pidžammām. Tāpat mēnesi lietojām 1.izmēra autiņbikses (2.izmērs bija kā maiss). Bērns piedzima teju 4kg (gana liels). 😀
Paldies par rakstu!
Vai, cik jauki! Liels prieks par Tevi! ❤ Novēlu veiksmi un izturību Tavā lielajā dienā! 😀
Ceru, ka Tev noderēs arī mani nākamie raksti. 😀
Katram vārdam kas rakstīts 100 % piekrītu. Manai meutiņai tagad 2 nedēļas un esmu izgājusi visai šai sajūtu gammai cauri. Paldies par rakstu, ir patīkami apzināties, ka es tāda neesmu vienīgā
Paldies par rakstu 😀 tiešām jauki dzirdēt kaut ko reālu un patiesu ar nelielu humora devu 😀 esmu pirmā bērniņa gaidībās un līdz lielajam notikumam palikuši 2 mēneši un tieši šādi raksti man dveš patiesu prieku dzemdēt pašai 😀
Veiksmi Tev lielajā notikumā! 👍 😀
Tā kā es gatavojos jau trešajām dzemdībībām, raksts jauki atgādināja par to kā tas viss notiek, un tomēr es kārtīgi izsmējos par to "knābi"...
Paldies par rakstu!!!
Priecājos! ❤
Nu tik ļoti līdzīgs stāsts kā manējais. Lasīju un saskatīju tajā sevi un savu mazo puiku.
Vienīgi man dēliņš salīdzinoši labi gulēja.
Par vingrošanu arī uzzināju diezgan vēlu, ka to nevis var darīt, bet gan VAJAG!
Arī man bija doma rakstīt šādu rakstu, bet kad jau esmu izlasījusi šo, tad saprotu, ka nav vērts atkārtoties.
Ar patiesu prieku lasīju šo! Man ļoti patika! 😀