1. dzīves gads - kāds tas ir patiesībā? (Pirmie 3 mēneši)

Ne velti saka, ka pirmie 3 mēneši ir adaptācijas periods – laiks, kad bēbītis aprod ar pasauli, mamma ar bēbīti un tētis…nu, tētis ar to, ka viss ir mainījies, un sieva vairs nepieder viņam vienam. Tieši pirmajos 3 mēnešos ir visvairāk pirmo reižu, un viss šis “pirmais” ir satraucošs, bailīgs un aizraujošs vienlaikus.

Diezgan ātri sapratu, ka neviens priekšā nepateiks, kas darāms– kad saskāros ar ko nezināmu un centos rast atbildes, es atskārtu, ka viedokļi dalās ne vien tuvinieku, bet pat ārstu vidū. Metodes ir dažādas, ir jābūt gatavai izvēlēties savu un uzņemties atbildību. Tas ir satraucoši, taču tieši tad pārņem atskārsme – es audzinu bērnu. Nevis tuvinieki vai “Google”, bet es pati.

Lai cik ļoti es arī nebūtu gatavojusies, piemēram, pirmajai vannošanai, iegādājoties ūdens termometru, ielaižot vanniņā precīzi 37 grādu siltu ūdeni, pievienojot kumelīšu izlējumu un sagatavojot mīkstu dvielīti ar kapuci, es nobijos, satraucos un viņu vienkārši “iemetu” ūdenī. Protams, ne burtiski, bet viņa noteikti tā jutās. Protams, sākās liela raudāšana, un misija “Pirmā vannošana” izgāzās. Iespējams, kādā brīdī bailes ņems virsroku, vai arī tu gluži vienkārši kļūdīsies.

Arī ar pirmo pastaigu negāja visai spoži. Kļūstot par mammu, es ātri vien atklāju to, cik daudzi ceļi ir nepiemēroti bērnu ratiņiem – pacēlušies betona bloki vai to neesamība, 7 lietus notekas pāris metru garā ietves posmā, grubuļains bruģis vai stāva nobrauktuve – tas viss ļoti apgrūtina braucienu un satrauc jauno māmiņu, kura vēl jūtas ļoti nedroša. Goda vārds, jebkurš, kurš mani redzēja pirmajā pastaigā ar Ievu pilsētas centrā, varēja saprast, ka manos ratos guļ jaundzimušais. Es devos uz priekšu vienā gaitā ar gliemežiem. Un tad vēl tie kaunpilnie mirkļi, kad atkal un atkal iesprūdu kādā lietus notekā… Lieki piebilst, ar kādām acīm uzlūkoju tās mammas, kuras “aizšāvās” man garām ar sporta ratiem. Tagad pati tā braucu, taču meitiņa nu ir liela. Turklāt svarīgi atcerēties, ka jaundzimušajam galviņu nedrīkst stipri kratīt.

Tāpat – ir grūti saprast, kā bērniņu ģērbt, īpaši starpsezonu laikā. Es tik bieži viņu saģērbu, atkal izģērbu, prasīju viedokli draugam, ņurcīju drēbes rokās. Tik ļoti baidījos, ka mazulis sals vai svīdīs, un pat nespēs par to pastāstīt.

Vēl viens stereotips, kurš manā gadījumā nestrādāja, bija ciemošanās. Ne tikai tas, ka jākrāmē vēl viena soma, bet arī stress par to, kur un kā bērniņu paēdināt, pārtīt, izguldīt. Ko iesākt, ja mazulis sāks raudāt un nebūs nomierināms? Kā uz to reaģēs citi? Iesaku apciemot tikai tuvākos cilvēkus, kuri spēs atbalstīt un saprast. Jo došanās ārpus mājas visticamāk būs strespilna, it sevišķi tad, ja nav sava auto. Manā gadījumā bailes par to, kā es aprūpēšu bērniņu svešā vidē, ko darīšu, ja kaut ko aizmirsīšu mājās un kā attaisnošos, ja visu klātbūtnē pieļaušu kādu aprūpes kļūdu, mēdza pārvērsties panikas lēkmē, kā rezultātā es teicu – “Nekur neiešu! Mājās viss ir pielāgots man un bērnam! Tur neviens nesapratīs manas vajadzības!”. Bija brīži, kad jutos kā gražīgs bērns.

To pastiprināja arī ēšanas ierobežojumi, jo krūtsbarošanas sākumā biju atteikusies no daudziem produktiem. Tas nebūtu nekas traks, ja ne fakts, par kuru iepriekš nezināju – zīdot bērnu, sievietes apetīte ir kā zvēram. Nopietni un nepārspīlējot – ēst gribās vēl vairāk, nekā grūtniecības laikā. Brīžiem liekās, ka varētu apēst visu, kas atrodas mājās. Protams, jebkāds ierobežojums attiecībā uz uzturu šajā laikā mani darīja līdzīgu niknam vērsim.

Turpinot par sievietes vajadzībām un veselību – gatavojos rūpēties par mazulīti, salasījos literatūru par bērniņa kopšanu, taču par sevi nebiju aizdomājusies, kā rezultātā iedzīvojos stiprās sāpēs. Lai gan vecmāte teica, ka man plīsumu nav, vienu mazu šuvīti tomēr uzlika. Apmazgājos no rīta un vakarā, protams, regulāri mainīju paketes. Taču, kā vēlāk noskaidrojās, ar to bija daudz par maz. Kādu dienu starpenē sajutu sāpes, kuras ar katru dienu kļuva arvien stiprākas, līdz tualeti apmeklēju ar bailēm un asarām acīs. Pēc kādas šādas reizes raudot draugam izstāstīju, kas par lietu, un kopā nolēmām, ka jāpazvana vecmātei. Izrādījās, ka ir jāapmazgājas pēc katra tualetes apmeklējuma, un arī mammai vajag gaisa peldes. Muļķīga, taču sāpīga kļūda, kura ātri tika novērsta.

Turpinot par sāpēm – nebiju iepriekš dzirdējusi par tādu lietu kā atsāpēm. Tās ir sāpes pēc dzemdībām, kas rodas, dzemdei savelkoties. Lai gan pēc atkārtotām dzemdībām šīs sāpes esot gan stiprākas, gan ilgstošākas, tās arī pēc pirmajām dzemdībām ir gana stipras, lai liktos, ka kontrakcijas atgriezušās.

Jā, starp citu, vismaz zīdot mazuli ar krūti, var just, kā savelkas dzemde. Bērniņa barošanas laikā izdalās hormoni, kuri veicina dzemdes savilkšanos, un tā ir visnotaļ interesanta sajūta.

Turpinot par sajūtām - es nebiju gatava, ka šķirties no bērniņa būs tik emocionāli smagi. Ieva tolaik bija tikai 4 dienas veca. Man bija jādodas sakārtot dokumentālos jautājumus attiecībā uz ģimenes pieaugumu, pabalstiem un atvaļinājumu. Zināju, ka kabinetā ar ratiem neiebraukšu, nezinu kādēļ, bet bērniņa paņemšanu uz rokām neuzskatīju par piemērotu alternatīvu. Šodien noteikti būtu rīkojusies tieši tā. Taču tobrīd biju nobijusies, nedroša un gribēju bērniņu no visa pasargāt – gan svešiniekiem, gan baciļiem. Tādēļ devos viena.

Ierodoties pamanīju, ka izveidojusies gara rinda. Pacietīgi sēdēju un gaidīju, taču ar katru minūti arvien skaļāk sāku klaudzināt kājas un aktīvāk lauzīt rokas. Jutu, kā mani pārņem bailes un kauna sajūta vienlaikus, kaklā kāpa asaru kamols, prātā pavīdēja doma – ja nu viņa pamostas, raud, un manis nav blakus? Ar to bija gana. Sievietei pēc manis pateicu, ka došos prom, jo mājas gaida mazs bērniņš un, asarām līstot, izmetos uz ielas. Lai gan vēders vēl stipri sāpēja, pārvietojos pusskriešus. Nokļuvusi mājās redzēju, ka meitiņa saldi guļ gultiņā. Es stāvēju viņai blakus, raudot, ar trīcošām rokām un kājām un pie sevis zvērēju – vēl ilgi vairs nekur bez viņas… Protams, tā nenotika, taču tobrīd es izjutu vienu no lielākajiem emocionālajiem satricinājumiem savā dzīvē. Iesaku izvērtēt, cik ātri pēc dzemdībām esi gatava bērniņu atstāt.

Un tad vēl tās ikvakara raudāšanas. Citi izmanto vārdu “kolikas”, taču, manuprāt, aiz tā slēpjas daudz kas cits. Mūsu gadījumā ļoti izteikta bija raudāšana pēc aktīvākas dienas – viesiem, ciemošanās. Arī mani uztraukumi darīja savu. Tāpēc ir jārēķinās, ka par notikumiem bagātu dienu nāksies maksāt ar raudāšanas maratonu vakarā. Iepriekš par to neko nezināju, tādēļ pagāja laiks, līdz pielāgojos.

Vēl viens pārsteigums bija tas, ka meitiņa nepieņēma knupīti. Savā prātā biju izstrādājusi ainu, kurā bērniņam iedod māneklīti, un viņš pārstāj raudāt. Taču realitāte bija savādāka – izrādās bērns māneklīti var nepieņemt. Pirmā atteikšanās notika jau dzemdību nodaļā, par ko patiesībā priecājos, jo tiek uzskatīts, ka iesākumā knupītis nav nepieciešams. Taču laika gaitā mans prieks pamazām noplaka, jo knupītis tika aizvietots ar krūti visu laiki. Tiešām – visu laiku! Kad gribēju kā “vecajos un labajos laikos” pagatavot vakariņas, un ik pēc dažām minūtēm durvīs atkal parādījās draugs ar meitiņu, kura klusi īdēja un zelēja dūrītes, es vienkārši gribēju visu aizmest pa gaisu, nokrist pie zemes un kliegt – jau atkal?

Visa “kulminācija” bija raudāšana, jo meitiņa gribēja zīst, taču vairs nevēlējās pienu. Viņa piesūcās, taču tūdaļ rāvās nost un raudāja. Rezultāts bija pienā izmircis bērns un divi izmisuši un pārguruši vecāki. Tad nu nolēmām būt uzstājīgāki un dot knupi katru reizi, kad viņa būs nemierīga. Pirmajās dienās negāja viegli, taču uzstājība atmaksājās, un pienāca diena, kad mūsu mājās pieklusa raudas un mazajā mutītē kustējās mazs, dzeltens lateksa knupītis. Nemelošu, sakot, ka tikai no tās dienas sāku pa īstam izbaudīt savu mammas lomu un meitiņu savās rokās. Jo viņa vairs neraudāja. Un man vairs negribējās raudāt.

Kas vēl mani pārsteidza pirmajos 3 mēnešos? Šo lietu ir tik daudz, ka tad šim rakstam nebūtu beigu. Tas, ka krūtsbērnam nedēļu var neiziet vēders, tas, ka pirmajos mēnešos var nākties saskarties ar aizcietējumu, tas, ka laika gaitā nakts barošanas kļūs neiedomājami nogurdinošas, liekot jaukt sapņus un realitāti. Es nebiju gatava tam, ka bezbērnu draugi un paziņas, lielākoties, pazudīs no manas dzīves, un daudzi šoferi izliksies nemanām, ka pie gājēju pārejas ir māmiņa ar ratiem.

Pats galvenais – es nezināju, ka tik ļoti mainīšos savā būtībā un spēšu tā mīlēt - tik stipri, patiesi un tā, kā tikai māte mīl savu bērnu.

P. S. Manā Māmiņu Kluba profilā meklē rakstu sērijas "1. dzīves gads - kāds tas ir patiesībā?" pirmo daļu "slimnīca".

P. P. S. Tiksimies nākammēnes, kad publicēšu pieredzes stāstu par laika posmu 3-6 mēneši. :)