Vīrieša klātbūtne dzemdībās ir rūpīgi jāizvērtē!

Vai manam vīram/draugam piedalīties dzemdībās? Nereti šāds jautājums pavīd jauno topošo vecāku galvās tuvojoties noteiktajam datumam. Ir pāri, kas nemaz nediskutē par to, un uzreiz saprot, ka tas taču ir tik pašsaprotami! Mēs abi uztaisījām kopā, un kopā arī iesim līdz galam, sagaidīsim. Bet šoreiz es nerunāšu par rozā cukurotajiem stāstiņiem no sērijas, kad vīrs ir vislielākais atbalsts sievai, un viņa klātbūtne dzemdībās ir atvieglojusi, palīdzējusi un vēl, un vēl, jo bez viņa sieviete jau redz nebūtu spējusi piedzemdēt, un personāls būtu slikti izturējies pret grūtnieci. Es aicināšu katru topošos vecākus rūpīgi izvērtēt-vai tas tiešām ir vajadzīgs? Nesekosim modes lietām līdz, bet izvērtēsim-vajag vai nevajag šo klātbūtni.

Kad vīrs noteikti varētu piedalīties dzemdībās:

-ja viņam ir skaidrs priekšstats kā tas viss process notiek, tai skaitā zin, ka var gadīties nesmukumi uz galda, var būt pēkšņs akūts ķeizars, palīginstrumenti tikt izmantoti procesā, var sievietei veikt iegriezumums, var būt asinis utt.

-ja viņam nav nereāla ilūzija, ka jaundzimušie piedzimstot izskatās kā pāris mēnešus veci bērni. Tas noteikti mammām liksies stulbs arguments, bet diemžēl daļa vīriešu ir tā iekārtoti, ka viņus pat izbiedē jaunā bēbīša sākotnējais izskats-zils, ar gļotām, asinīm, galva saspiesta, ejot caur dzemdību ceļiem. Vīrs teica, ka draugs viņa piedalījās dzemdībās, un pēc tam stāstijis, ka bija nobijies vai ar mazo viss ir kārtībā, jo piedzima ar ne tādu galvas formu kādu mums ir ierasts redzēt.

-Vīrs spēj adekvāti izturēties brīžos, kad sievai sāp, un pa lielam viņš neko nevar tur mainīt. Mans vīrs teica, ka ļoti pārdzīvoja(gaidot aiz durvīm, kamēr dzemdēju), un nebūtu spējis noskatīties kā man sāp. Viņš toreiz raudāja, un ,lai cik paradoksāli tas nebūtu, tā bija pirmā reize mūsu ilgo attiecību laikā, kad viņš bija raudājis, un man to vēl pastāstījis. Teica, ja būtu redzējis tās sāpes, noteikti mums vairāk bērnu nebūtu, jo viņš nevēlētos ko tādu man atkal nodarīt. Tātad ne vienmēr mūsu dārgie ir tās stiprās klintis aiz kurām paslēpties, reizēm sievietes attiecīgajos brīžos ir spēcīgākas.

Un protams, ka šeit ir jāizvērtē arī sievietes pašas vēlme. Ir sievietes, kas ir gatavas kameras priekšā dzemdēt, mājdzemdības, ar atbalsta komandu, un iespējams viņām pat šķistu aizvainojošs fakts, ka viņas dzemdē vienas, bez mīļotā klātbūtnes. Un ir sievietes, kas gluži kā lapsiņas grib ierauties alā, norobežoties no visa un visiem, ieklausīties savā ķermenī, būt ar sevi, un citi cilvēki traucētu vai pat kristu uz nerviem.

Mēs sākotnēji bijām par ģimenes dzemdībām. Izgājām kopā sagatavošanas kursus Rīgas Dzemdību namā, bet pēc lekcijas MK par drošu vidi bērniem, kuru vadīja ārsts-vīrietis, pārdomājām. Galvenokārt jau es sāku šaubīties par to vai vajag. Arī lekcijā stāstītais lika aizdomāties. Vīrs piekrita manai izvēlei, ka tomēr šajā brīdī es gribu būt ar sevi. Un ja godīgi, tad es nenožēloju. Dzemdību laikā es iegāju savā ziņā sevī, ieklausījos savā ķermenī, būtībā pat lieki nerunāju, taupiju enerģiju galvenajam darbiņam, vienlaikus ievērojot vecmātes instrukcijas. Tajā brīdī nevēlējos, lai man nāk klāt, kaut ko aizstiek, izprašņā lieki. Es vispār nedomāju ne par vīru, ne citiem radiem, kas pārdzīvoja to visu. Un pie šādām manām vēlmēm mans vīrs, kurš visticamāk būtu pārnervozējies, pārbijies, stāvētu man klāt ar simts jautājumiem-vai vajag padzerties, pamasēt, labāk to un šito. Mani tas būtu nokaitinājis. Bet tā esmu es, un mēs katrs esam unikāli. Ja šī pieeja man palīdz, tad noteikti būs topošās māmiņas, kas nemaz nespēj iedomāties dzemdības bez partnera, jo viņām, piemēram, tas ir akūti nepieciešams.

Tā ka nelasiet akli skaistus satikšanās stāstiņus, jo ne vienmēr mūsu vīrieši ir tik stipri, zinoši, un ne visām sievietēm tas ir vajadzīgs! Mēs esam tik dažādi!