Viedoklis diskusijai par abortu

Šis raksts ir veselības nozares amatpersonai netipisks. Tēma ir eksistenciāli svarīga un veca kā pasaule. Tā ir neizdiskutējama tāpat kā jautājums par dzīves jēgu vai Dievu, kādam tu tici. Visdrīzāk tai nav universāli laba un pareiza risinājuma, lai kā to meklētu. Es to nemēģināšu darīt, jo Latvijas likumdošanā jau pastāv zināms kompromiss, kuru atsevišķas organizācijas un politiķi metušies apšaubīt. Runāt par šo tēmu ir kā staigāt pa plānu ledu. Nerunāt, vērojot Latvijā notiekošo – ir pieļaut kļūdu. Es riskēšu runāt par abortu.

Esmu sieviete un māte. Es nevarētu nosaukt savu ieņemto bērnu par embriju vai „šūnu čupu”, nevarētu teikt, ka aborts ir kontracepcijas metode. Cik vien iespējams, es mēģinātu sievietes atturēt no soļa veikt abortu. Es vēlētos aizliegt ne vien abortus, bet arī alkoholu, ieročus, cigaretes un reliģiskas sektas. Es vēlētos izskaust noziedzību, narkotikas un vardarbību pret bērniem. Es vēlētos aizliegt vīriešiem atstāt vienas sievietes, kuras tie padarījuši grūtas. Ne jau likumi ir nepareizi, ja noziedznieki ir, narkotikas tiek izplatītas un Latvijā ir milzīgs skaits abortu, vientuļo māšu un vardarbībā cietušu bērnu. Es apzinos – neviens likums nemaina vērtības, nedod garantijas tam, ka tas sasniegs mērķi. Mans pienākums ir būt pragmatiskai un nosvērtai, ne emocionālai.

Aborts, jeb grūtniecības pārtraukšana viennozīmīgi ir ētisks, sociāls, tiesisks un politisks jautājums, par ko lauž šķēpus garīdznieki, teologi, filosofi, juristi un politiķi. Es nepārstāvu nevienu no tiem. Mana joma ir veselības aprūpe, kur abortu ierobežojumu jautājumi attiecībā uz sabiedrības veselību, mātes mirstību un smagām komplikācijām pēc nepareizi veikta aborta ir skaidri. Attieksme pret abortu veselības aprūpē tiek balstīta realitātē, atrauti kā no reliģijas tā politikas.

Aborti ir veikti kopš neatminamiem laikiem. To veikšanai ir bijuši politiski, finansiāli, veselības un morāli apsvērumi. Tos veikušas gan karalienes, gan ubadzes. Tos veikušas politieslodzītās, grēkā kritušas mūķenes un karavīru piesmietas sievietes. Tos veikušas meitenes četrpadsmit gadu vecumā un sievietes pēc piecdesmit. Tos veikušas sievietes visos laikos. Aborti ir skaudra realitāte. Valstīs, kur pieeja abortu jautājumiem ir īpaši stingra, dati par sieviešu veselības problēmām nedroši veiktu abortu dēļ ir kliedzoši. Abortu tūrisms (uz Lielbritāniju no Īrijas veikt abortus dodas gandrīz 7000 sieviešu gadā), kuģi ostās, kur neitrālos ūdeņos ārsti-biznesmeņi nodarbojas ar savu rūpalu, mājās ar dažādām metodēm izdarīti abortu mēģinājumi – tas viss ir abortu veikšanas ierobežošanas sekas. Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem, vēl joprojām pasaulē tiek veikts liels skaits nedrošu abortu, kas lielākoties saistīti ar sieviešu tiesībām, nabadzību un abortu veikšanas ierobežojumiem. Polijā, kur ir strikti abortu veikšanas ierobežojumi, pēc dažādiem datiem gadā tiek veikti 20 000 līdz 60 000 nelegāli aborti. Man, kā veselības aprūpes nozares pārstāvim, tas nozīmē tikai vienu – Latvijā abortam ir jābūt veiktam droši, ārstniecības iestādē, mazāk traumatiski un maksimāli neuzliekot jebkādas barjeras. Diskusiju par vērtībām ārstiem šoreiz jāatstāj viedo garīdznieku un politiķu ziņā. Tas, kurš pats redzējis ārstu līdz elkoņiem asinīs, glābjot kādu aborta pašdarbnieci, kas redzējis, kādas metodes sievietes pielieto, lai atbrīvotos no nevēlama bērna, sapratīs, ka pareizākais ceļš ir sievietei to izdarīt saudzīgi, maksimāli saglabājot viņas veselību, reproduktivitāti un bieži arī dzīvību. Latvijā naudas trūkums daudzām sievietēm jau tagad ir nopietna barjera legālu un drošu abortu veikšanai. Tāpēc es nevaru atbalstīt un neatbalstīšu nekādus jaunus ierobežojumus abortu veikšanai mūsu valstī.

PVO eksperti ir izstrādājuši ieteikumus un risinājumus abortu skaita samazināšanai – pilnvērtīga veselības izglītība, pieeja kontracepcijai un sociāli atbalsta mehānismi. Tāpat sen pierādītas patiesības ir – abortu ierobežošana nesamazina abortu skaitu, un nedroši aborti, kurus sievietes var izvēlēties jebkādu barjeru dēļ veikt legālu abortu, palielina mātes mirstību. Tātad galvenā un vienīgā prioritāte – nepieļaut nevēlamas grūtniecības! Ja tomēr iestājušos grūtniecību sieviete ir izlēmusi pārtraukt, tad tam jānotiek maksimāli saglabājot sievietes veselību, pielietojot tikai saudzīgas un drošas ķirurģiskas vai medikamentozas metodes. Pasaules pieredze rāda, ka šie risinājumi ir efektīvi. Arī Latvijai ir jāiet šis ceļš. Patiesībā mūsu valstī panāktais abortu skaita mazināšanas jomā ir vērā ņemams. Ja 1997.gadā bija 1156 (pārsniedza dzīvi dzimušo skaitu), bet 2000.gadā – 854 aborti uz 1000 jaundzimušajiem, tad 2011.gadā tie ir jau tikai 384 mākslīgie aborti uz 1000 dzīvi dzimušajiem bērniem. Šī tendence ir stabila un liecina, ka krasas izmaiņas tiesiskajā regulējumā nav nepieciešamas. Tieši otrādi – izdarot nepārdomātus grozījumus likumdošanā, pastāv risks situāciju pasliktināt. Eiropas Savienībā (ES) abortu skaits uz 1000 jaundzimušajiem ir vidēji 221.

Pieņemot, ka noturam tendenci abortu skaitam samazināties esošajā līmenī, ES pašreizējo līmeni mēs varētu sasniegt 5-7 gados. Svarīgi, ka tā būtu droša statistika, kas daudzās abortus ierobežojošās valstīs ir reāla problēma – ticamu datu iegūšana par abortu skaitu. Manuprāt, ir bezjēdzīgi koncentrēties uz ugunsgrēka dzēšanu, nevis veikt visas iespējamās darbības, lai ugunsnelaime neizceltos. Aborta problēmas risināšana, bāzējoties uz situāciju, kad sieviete jau ir grūta un negrib laist pasaulē bērnu, ir darbības imitācija. ANO dokumentā „Millenium Developement goals”, kam pievienojusies arī Latvija, piektais ANO tūkstošgades mērķis paredz uzlabot mātes veselību, tostarp uzlabot abortu drošumu un samazināt komplikācijas un mirstību nedroša aborta dēļ. Uz šo uzdevumu Latvijai arī būtu jākoncentrējas, ieviešot dzīvē PVO rekomendācijas, nevis meklējot savu unikālo, iespējams, maldīgo ceļu. Tieši tāpēc es nosodu sievietes tiesību pretnostatīšanu nedzimuša bērna tiesībām vairāk, kā to jau tagad paredz Latvijas likumdošana.
Domāju, ka bezjēdzīgi ir cerēt, ka sieviete, kurai likums piespiedīs iet pie psihologa, mainīs domas, ja iemesls aborta veikšanai būs sociālas vai finansiālas dabas, veselības problēmas vai vīra šantāža. Uzspiesta labdarība, piespiežot sievietei dalīties savās izjūtās un problēmās, ir emocionāla vardarbība un privātās dzīves neaizskaramības pārkāpums. Tiesības izvēlēties – saņemt vai nesaņemt psiholoģisku vai jebkuru citu atbalstu, vajadzētu atstāt pašas sievietes ziņā, respektējot to, ka viņa ir pilngadīga un rīcībspējīga, kas nozīmē lemt spējīga kā par aborta veikšanu, tā par psihologa nepieciešamību. Manuprāt, šīs idejas virzīšana likumdošanas aktos noteikti būtu jāuzlūko kā barjeras radīšana droša, legāla aborta veikšanai. Tajā pašā laikā es noteikti atbalstu maksimāli nodrošinātu iespēju saņemt atbalstu krīzes grūtniecības laikā. Es atbalstu valsts apmaksātas konsultācijas pie psihologa, jurista un sociālā darbinieka un asi nosodu jebkādu pamudinājumu veikt abortu, sevišķi no ārstu puses.

Latvijā reliģija ir atdalīta no valsts un ticības brīvība ir jārespektē. Kristiešiem, kas pašlaik iestājas par stingrākiem regulējumiem attiecībā uz abortu veikšanu, ir kopienas un draudzes, kas var realizēt savus uzskatus kā draudzes locekļu starpā, tā sabiedrībā kopumā. Kristiešiem ir iespēja ietekmēt sabiedrības vērtību sistēmu, bet nevajadzētu izdarīt spiedienu uz likumdošanu. Reliģisku iemeslu pēc nesen Īrijā, kur aborti ir aizliegti, indiešu sievietei atteica veikt abortu medicīnisku indikāciju dēļ. Sieviete nomira svešas reliģijas ietekmētu likumu dēļ. Šādu absurdu situāciju es nekad nevēlētos piedzīvot Latvijā. Ārsta uzdevums ir rūpēties par sava pacienta veselību un dzīvību neatkarīgi no pacienta ādas krāsas, sociālās vai reliģiskās piederības. Ārstam nav ļauts pirms pacienta dzīvības glābšanas filosofēt – ir viņš to pelnījis vai nav, kādam Dievam viņš tic un cik augstas morāles raudzes viņš ir.

Es gribu, lai katrs bērns, kas piedzimst Latvijā ir gaidīts, lai nevajadzētu vērt glābējsilītes, nebūtu bērnu namu, par ko politiķi atceras Ziemassvētkos un valsts vienaldzības stāstu no izmisumā nonākušām ģimenēm. Es patiesi vēlētos, lai bērnus nesistu un nededzinātu ar cigareti, vai nenogalinātu viņa paša vecāki ievārījuma burciņas dēļ… Varbūt pirms pastiprināt nedzimušu bērnu aizsardzību, būtu vērts tikt galā ar piedzimušajiem. Manuprāt tas būtu primāri darāmais kā politiķiem un ierēdņiem, tā katram sabiedrības loceklim neatkarīgi no reliģiskās pārliecības.

Lai filosofi, politiķi un garīdznieki strīdas – kas pareizākais ceļš – abortu veikšanas ierobežojumi, vai nevēlamu grūtniecību iestāšanās prevencija. Es izvēlos redzēt realitāti un respektēju to.

Avots: http://cipule.wordpress.com/2012/11/19/viedoklis-diskusijai-par-abortu/