Veronikas dzemdību stāsts MĀJĀS

19. Jan 2016, 00:10 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Veronikas dzemdību stāsts

06.04.2012.

Pēc pirmajām dzemdībām, kas notika Stradiņu slimnīcā, bet pēc kurām mājās mēs atbraucām joprojām divatā, es zaudēju jebkādu ticību un cerību, ka slimnīca ir drošākā un labākā vieta, kur piedzimt bērniem.

Jau pirms pirmajām dzemdībām, man sapnī bija rādījušās mājdzemdības, bet neticēju, ka šāda opcija man varētu būt labākā, jo biju studējusi medicīnu, lai gan tajā pašā laikāi vienmēr biju ļoti baidījusies no slimnīcām. Un tā arī bija pirmajās dzemdībās - tikko ierados slimnīcā, tā viss process apstājās, jo vienīgais, ko es būtu gribējusi - gulēt gultā un lai man liek mieru, tomēr slimnīcā viss ir citādi, apskates, staigāšana, visas smaržas, svešie cilvēki utt. Bija stimulēšana, epidurālā analgēzija, starpenes griešana, bērna kāju pieturēšana vēderā, stumt palīdzēšana utt.

Paliekot otrreiz stāvoklī, biju uzskaitē pie savas jaunās ginekoloģes, kas ir arī mājdzemdību vecmāte un tad nu viss gāja uz mājdzemdībām. Protams, daudz baiļu un stresa dēļ iepriekšējās negatīvās pieredzes, bet sirdī jutu, ka mums mājās viss būs labi un  droši. Ļoti cītīgi gatavojos - lasīju par dabīgiem atsāpināšanas līdzekļiem (jo ļoti baidījos no sāpēm), mājdzemdību stāstus, regulāri vingroju uz zemes un ūdenī, meditēju, cīnījos ar bailēm, runāju, gāju uz mākslas terapiju, psihoterapiju un ticēju mājdzemdībām. Vecmāte arī loti palīdzēja, sākumā provocēja ar jautājumiem, pēc tam iedrošināja.

Rakstot dzemdību plānu nemaz nenojautu, cik precīzi tas uzrakstīts.

Tikai pēc kāda laika to atradu un pārlasīju, un dzemdību plāns brīnumaini precīzi atbilda īstenībai. :)

Īstais, noliktais datums jau bija pagājis, iet 42.gaidību nedēļa, jūtos milzīga kā kuģis un jau sen gribu dzemdēt.

Mīlēšanās ar vīru izsauc ļoti stipras kontrakcijas, bet tikai uz kādām 2-3h… Nolemjam, ka tas ir bezjēdzīgi. Garas pastaigas un grīdas mazgāšana arī nelīdz. Beigās atmetu visam ar roku un padevos - nav jau tomēr mūžīga grūtniecība iespējama. :) Runāju ar meitu, lai sagriežās dzemdībās pareizi (šobrīd guļ ar galvu uz leju, bet paralēli manam mugurkaulam ar muguru uz iekšpusi). Vecmāte bija teikusi, ka ērtāk būtu dzimt ar muguru uz āru labajā sānā. 

Zaļajā ceturtdienā pie mums ciemojās mana mamma, bijām pastaigā. Noskatījos ceturtdienas vakarā filmu līdz 22.30 (parasti eju gulēt ap 20.30) un bija laba pabeigtības sajūta. Pamodos naktī 4:00 ar dīvainu sajūtu vēderā. Nelikos ne zinis, apciemoju tualeti un gāju atkal gulēt. Pamodos atkal 4:15, pamodos atkal 4:30, tad 4:45 - izrādās regulāras! :) Bet salīdzinoši vieglas, tomēr elpoju ar vēderu. Tā līdz 6.00 neko nedarīju, bet kontrakcijas regulāras, kurām pa vidu aizmigu. Ap 7 teicu vīram, ka šodien viņš uz laukiem nebrauks, mums ir dzemdības. Aizsūtīju sms vecmātei. Kontrakcijas bija palikušas neregulāras 8 min, 10 min, 7 min, 5 min., bet stiprākas un ap minūti garas. Ik pa laikam skraidīju no gultas uz tualeti pa lielam, pēc tam atpakaļ gulēt gultā uz kreisajiem sāniem. Pārlaist kontrakciju uz poda šķita šausminoši grūti, tāpēc centos ātri steigties atpakaļ uz gultu. Vīrs pat atnesa brokastu pārslas ar jogurtu. Apēdu gan tikai pāris karotes. Sazvanījos ap 8.00 ar vecmāti un saku - ja tas ir šādi, tad pirmajās dzemdībās, es vēl pusnakti mocījos, nekas nebūs tik ātri. Vīrs mēra kontrakcijas (saspiežu viņa roku, kad sākās, atlaižu, kad beidzās, es jau vairs nerunāju), joprojām guļu gultā. Pēc tam izrādās, ka lielu daļu laika viņš man gulējis gultā aiz muguras (es to biju aizmirsusi). Drīz paliek grūti, es jau pavisam neko nesaku. Mēģinu atslābināt žokli un elpot ar vēderu. Kontrakcija nāk, līdz ar to iztēlojos ūdens vilni ar elpu līdz ceļiem, tad līdz gūžām, tad līdz vēderam, krūtīm un visbeidzot, kad sāp visstiprāk uz galvas man plīst ūdens balons, kas visu sāpi aizskalo prom. Pēc tam ir labi, ir miers. Šādas ūdensmeditācijas ir visu laiku - katru kontrakciju. Kontrakciju biežumu nezinu, logu aizkari ciet, skan mana dzemdību mūzika ar ūdens skaņām, kas man ļoti būtiska, jo pirmajās dzemdībās slimnīcā skanēja radio, kas mani ļoti traucēja un kaitināja.

Arī šobrīd tikko sāk skanēt nepareiza dziesma, uzreiz bļauju vīram, lai maina nost. Veidojot izlasi nebiju domājusi, ka jebkurš dziesmas ritms mani kaitinās, derēja tikai līganas un mierīgas dziesmas. Skaņa man šķiet ārkārtīgi būtiska, lai būtu pareizā - maiga un mierīga. Ap 10.00 vīrs laikam sazvanās ar vecmāti, es jau neko vairs nerunāju. Ap to pašu laiku saprotu, ka gultā nogulēt vairs nevaru, ir pārāk grūti, saku, lai vīrs izmazgā un pielaiž vannu. Es speciāli jaunajā dzīvoklī pasūtīju stūra vannu un vīram teicu, ka tajā dzemdēšu. Viņš nosmīnēja, jo vannā es tikpat kā nekad neeju. Šajā reizē viņš arī domāja, ka es iekāpšu un uzreiz izkāpšu. Bet kā tikko tiku vannā, tā ūdens anestezējošais un smagumu noņemošais spēks šķita pilnīga laimes sajūta. Zem galvas un zem gūžas paliku piepūšamos automašīnas spilventiņus (gumijas)- bija labs balsts. Joprojām esmu uz kreisajiem sāniem un skaļi elpoju. Vīrs tikai pēc maniem “ūuuuuu” saprot, kad ir un kad nav kontrakcija, bet es viņa klātbūtni nemanu un nezinu vai vannas istabā ir vai nav gaisma (laikam bija visu laiku, bet tas nešķita būtiski). Man pietiek ar apziņu, ka viņš tepat kaut kur ir.

Ap vai pēc 11.00 sāk rasties dīvaina sajūta uz starpeni, šķiet, ka gribu spiest. Un vēl, tikko paspiežu, kontrakcija pārlaižās patīkamāk un tik ļoti nesāp. Saprotu, ka vajadzīga vecmāte- tagad un tūlīt! Ar tagadējo prātu būtu vecmāti aicinājusi jau ap 10.00, bet tad vēl šķita, ka ilgi, ilgi vēl. Vīrs zvana vecmātei, bet viņa jau ir ceļā. Ai, paldies par viņas fantastisko intuīciju! 11.30 ierodās vecmāte, izrādās ir pilns atvērums, ūdens nav plīsis un bērna sirdspuksti ir labi. Un bērniņš esot sagriezies pareizi - ar muguru labajā sānā un galviņa pareizi. Mazais gudrinieks!!!! :) Mēģināsim spiest? Es jau maigi mēģinu, jo citu neko nevaru izdarīt, tas vienkārši “pats spiežās”. :) Biju salasījusies skaistus stāstus kā mammas savus bērniņus izelpo ārā gandrīz bez spiešanas, tad nu es arī tā gribēju, bet vecmāte ierosināja aktīvāku pozu- no mana sāna piecelties tupus un ar rokām iekrampēties vannas malā. Tas labi derēja. Mēs kopā elpojām -tikko sākās kontrakcija, es izdaru divas dziļas ieelpas un izelpas, piepūšu trešo elpu pilnas plaušas un tad spiežu cik spēks. Pēc tam piefiksēju, ka esmu pat savērpusies uz kreisajiem sāniem un ar ribām “uzlikusies” virsū vēderam. Parasti ar 1 spiedienu arī kontrakcija bija beigusies. Starp kontrakcijām gulēju ar galvu uz vecmātes labās rokas. Bija tik mierīgi, tik labi, tik droši, es smaidīju. Vēl tagad smaidošās vecmātes acis atceros. Viņa slavēja, ka viss izdodās labi. Bija karsts. Šķita, ka esmu kādā dīvainā pasakā un skatos uz visu tā kā no malas. Tikko spiedu, tā sāpju nav, ir tikai vispārēja sajūta, kurai nevar pretoties- ir jāspiež un viss. Man šķita, ka šādā režīmā mēs strādājam mūžību un tas bēbis slīd iekšā un ārā un tā visu laiku. Bet manī nebija baiļu vai sajūtas, ka tam tūlīt jābiedzās. Bija tikai elpa un kontrakcija un viss.

Bet tad pienāca TĀ sajūta, kad galviņa ir pavisam tur lejā klāt. Šausminoša sajūta.

Nesapratu ko darīt, atceros vēl tagad to šoku. :) (Pirmajās dzemdībās man bija stimulācija un epidurālā anestēzija, tāpec neko no šī nebiju jutusi). Vecmāte ieteica elpot kā sunītim, es nesapratu, ko viņa tur tā dīvaini elpo līdz vīrs iztulkoja, ka man tā jāelpo. :) Elpošana nedaudz palīdzēja pārlaist brīdi līdz nākamajai kontrakcijai. Nebija ērti vairs tupēt, atgūlos vannā pusguļus, pussēdus. Vecmāte vēl jautāja, vai es pati gribu viņu noķert, es negribēju. Nāca kontrakcija un spiedu no sirds, jo šķita, ka nekas šausmīgāks par šo sajūtu nevar būt. Tomēr spiežot šķiet, ka plīstu “pa vīli” uz pusēm, neliela dedzināšana un galva ir ārā, līdz ar to arī viss ķermenis un ir milzīga gandarījuma, atvieglojuma un prieka sajūta. Mazulīte tiek man uz vēdera. Maza, sarkanīga. Atceros, ka skaitu pirkstiņus un pārsteigumā iesaucos -ir pieci! It kā varētu būt citādi. :) Pulkstenis rāda 12.07 dienā. Uz tik ātrām dzemdībām nekad nebiju cerējusi. Vecmāte vēl jautā, kā viņu sauc, es atbildu, laikam Veronika. Tad vecmāte saka, jādzemdē placenta, es biju par to pilnīgi aizmirsusi. Vīrs izrādās arī ir vannas istabā -ar dvieli un visu nabas saiti iedodu meitu vīram. 1,2m nabas saite ir pietiekami gara, lai varētu šādi staipīties. Vannā pieceļos kājās, kā vecmāte saka - patirinos un placenta ir klāt. Vīrs ar meitu un placentu dodās uz istabu, es gribu noskaloties, jo ūdens no vannas jau sen pazudis. Mazgāšanās nelīdz, jo asinis tāpat tek. Kaut kā eju uz istabu - uz lielo gultu un klēpī saņemu mazo brīnumu.

Izrādās ir viens plīsums pa veco iegriezuma vietu, tas tiek sašūts, kamēr mēs ar meitu pupojamies, bučojamies, runājamies.

Vecmāte liek stāstīt visādus stāstus, lai novēstu domas no tā, ka šūšana tomēr ar visu anestēziju nedaudz sāp. Pēc tam man par lielu pārsteigumu vecmāte saka, lai es apsēžos. Atjautāju, vai es drīkstu, viņa saka - jā, ātrāk pampums noies un viss savilksies. Apsēžos un nav diskomforta. Esmu sajūsmā, jo pēc pirmajām dzemdībām uz viena dupša vaiga sēdēju gandrīz vai mēnesi, bet tagad sēžu jau pēc stundas uz abiem. :)

Meita izrādās ir pakakājusi, tad viņai izskalo melnos matiņus, nomazgā, sasver, nomēra un arī saķemmē matus, pēc tam mēs ar vecmāti kopā mazo saģērbjam. 55cm un 3680g. Vīrs šo ir uzfilmējis, tāpēc varu redzēt, jo atmiņas ir visai miglainas. Esmu patīkamā šokā par šo visu. Vairs nezinu, cikos vecmāte aizgāja, viss miglā tīts. :)

Naktī negulējām abi ar vīru, skatījāmies uz meitu, kas silti sasegta gulēja pa vidu lielajai gultai. Es skatījos un brīnījos.:)

Ārkārtīgi svētīgas bija vecmātes pēcdzmedību vizītes, jo nebiju gatavojusies laikam “pēc tam”, nezināju, ko darīt, ko nedarīt. Ar gudru padomu un mīlestību vecmāte mūs ar vīru mācīja meitiņas apkopšanas un visādas citādas prasmes.

Šīs dzemdības bija tik dziedējošas, tik mīlestības pilnas un tik jaukas, ka nespēju vien pateikties Dievam un vecmātei par šo fantastisko pieredzi!

IEDVESMO AR SAVU STĀSTU, SŪTOT KRISTINE@MAMINUKLUBS.LV!

20160107125508-12790.jpg

UnscrewedJet83 UnscrewedJet83 20. Jan 2016, 14:17 rimcimcim

ja dzemdības noritētu strauji, nepaspētu pieliet baseini istabā ar spainīšiem vajadzīgajā temperatūrā. Man bija visērtāk guļot pa pusei uz sāniem ieķeroties gultas rokturī. Viss vel jāizrunā ar vecmāti ap 36. ned.

UnscrewedJet83 UnscrewedJet83 20. Jan 2016, 14:14 vaboliitee

šijā stāstā sapratu ka šīs dzemdības notika vannā.

20. Jan 2016, 14:10 UnscrewedJet83

Kāpēc? Var taču arī parasto baseinu.
Bet jā,var dzemdēt arī gultā vai citur😀

vaboliitee vaboliitee 20. Jan 2016, 00:23 UnscrewedJet83

bernins nedzima ne vanna (tada vispar netika izmantota), ne vannas istaba

UnscrewedJet83 UnscrewedJet83 19. Jan 2016, 21:20 rimcimcim

lai to noīrētu vajag vismaz 100 paundus

19. Jan 2016, 13:55 UnscrewedJet83

Var jau bērnu piepūšamajā baseinā un istabā😉

Biera Biera 19. Jan 2016, 12:44

Cik skaists un mierpilns stāsts, tik iedvesmojošs! 😀

UnscrewedJet83 UnscrewedJet83 19. Jan 2016, 12:09

skaists stāsts! Arī es plānoju mājdzemdības, tik žēl ka man nav tik piemērota vanna un vannasistaba.

19. Jan 2016, 10:28

nabukoo nabukoo 19. Jan 2016, 09:49

😀