Grūtnieču veselības aprūpe no Valsts puses tiek uztverta tik nopietni, ka pilnīgi visām (arī sociāli neapdrošinātām) tā tiek nodrošināta bezmaksas (pie tiem ārstiem, kuriem ir līgums ar valsti). Šķietami tā ir viena no prioritātēm. Taču realitātē nākās saskarties ar daudz vairāk "bet" kā tikai tāda ārsta izvēle, kuram ir līgums ar valsti.
Pirmais "bet" ir NORMĀLA attieksme pret topošo māmiņu. Ar apzīmējumu "normāla" es saprotu tādu uzvedību, kas liek justies kaut cik necik cienītai un uzklausītai. Draudzenes nesenais gadījums ir ļoti uzskatāms: Viņa aiziet pirmajā vizītē pie ginekologa, lai tas apstiprinātu grūtniecību. Saprotams, lielākajai daļai topošo māmiņu pirmā vizīte ir sajūsmas un gaidu pilna. Pretī attieksme tāda, ka nākt pie ginekologa var tikai uz 12 nedēļu, jo pirms tam varot būt "visādi". Saprotams, ir dažādi riski, bet varbūt tad laicīgi topošai māmiņai var paskaidrot, nevis sūtīt prom un vēl sabiedēt. Bez tam, ieteikums dzert multivitamīnus konkrētajā gadījumā norāda vai nu uz neprofesionalitāti vai un klaju neklausīšanos tajā, ko pacients stāsta (šajā gadījumā nedrīkst uzņemt noteiktu vielu, kas ir konkrētajos nozīmētajos multivitamīnos). Nu, atvainojiet, bet draudzenes sašutumu es vairāk kā saprotu.
Otrais "bet" ir ginekologu pieejamība (vizīšu pieejamība) arī tām topošajām māmiņām, kurām jau ir kāds bērniņš. Es nevaru "atskriet" jebkurā laikā, jebkurā dienā. Protams, paldies, ka varu tikt vispār. Bet - kāpēc reizi mēnesī (vidēji) ginekologam vajag redzēt mani, nosvērt mani, izmērīt vēderu un dzirdēt no manis, ka jūtos grūtniecībai atbilstoši? Piedevām paspēt man "iezāģēt" un iebiedēt mani, ka svars esot pa lielu (lai gan otrajā grūtniecībā tas bija mazāks nekā pirmajā). Vai nepietiktu ar retākām vizītēm, kurās tad patiešām censtos izzināt, kā es jūtos, izrunāt neskaidros jautājumus un vispirms respektēt mani, manas izvēles un dzīvesveidu (kas, manā vērtējumā, ir relaīzi veselīgs). Nevis pārmest, ka reizi nedēļā apēdu divas šķēles baltmaizes. Ar divgadnieku šīs morāles lasīšanas "desmitminūtes" izplānot un apmeklēt ir sarežģīti.
Trešais "bet", kas šobrīd man ir aktuālākais - iespēja vispār tikt pie ginekologa valsts (un dzemdību vecmātes) noteiktajā laikā (6-8 nedēļas pēc dzemdībām). Hi-hi! Šonedēļ zvanu uz ginekologa praksi un man atbild "Šogad viss pilns!". Ko? Nopietni? Nesaprotu, ko darīt - smieties vai raudāt. Gribētu, lai kāds tomēr paskatās kā man šuves dzīst, kā dzemde ir savilkusies, vai viss ir kārtībā. Vai atkal varu funkcionēt kā sieviete. Bet, man (un citā, kuras izdomājušas dzemdēt gada otrajā pusē) laikam nepienākas. Tad es nesaprotu - kur tad ir tā grūtnieču aprūpes prioritāte? (Pēcdzemdību vizīte skaitās pie grūtnieču aprūpes.)
Titulattēls: drhagmeyer.com