Tā dzima manas puķītes

Man ir divi dzemdību stāsti un abi ļoti līdzīgi un tajā pašā laikā unikāli. Abas meitiņas ir dzimušas ūdenī. 
Pirmais stāsts sākās 41 nedēļā un 4 dienās. Naktī ap 4 sākās velkošas sāpes vēderā, taču vēl ļāva man stundiņu pagulēt, tad sapratu, ka tās ir periodiskas un izlēmu iet dušā. Ap 7 no rīta modināju vīru un teicu, ka sākās. Bija apmulsis, taču spēja koncentrēties. Tas bija auksts, saulains svētdienas rīts. Tākā bijām noslēguši līgumu ar vecmāti Aiju Mikovu un vienojušies, ka brauksim uz Siguldas slimnīcu, tad sazinājos ar vecmāti un viņasprāt vēl nedaudz par ātru, taču manuprāt tieši laikā ..braucām Slimnīcas virzienā. Esam no Rīgas, pa ceļam vēl iebraucām Statoil uzēst brokastis. Teikšu godīgi, ka sāpes jau bija tik stipras, ka uz ēšanu prāts nenesās, gribējās ātrāk slimnīcā, jo ļooti nepatika kontrakcijas izdzīvot mašīnā. Slimnīcā ieradāmies ap 10:00, iekārtojāmies ūdensdzemdību zālē, vīrs mani bildēja, uztraucās un mēģināja man kkā palīdzēt, bet esmu no tām dzemdētājām (tagad to zinu), kurām labāk neskarties klāt procesā.. kur nu vēl kko runāt. Tāpat arī bumba nebija mans glābējs. Toties staigāšana turpu šurpu un duša palīdzēja. Atminos, ka ļoti nepatika apskate (atvēruma mērīšana) un gulēšana uz toņiem, jo tās pozas mani beidza nost un likās, ka vecmāte mani spīdzina ar saviem pirkstiem. Taču ko vajag, to vajag. 
Tā es tur mocījos 5.5h. Līdz saņēmu atļauju iet vannā. Neesmu droša, ka atvērums jau bija 10cm, bet tuvu tam. Tad sākās trakākais. Izstumšanas periods mums ar meitiņu bija sarržģīts manu fizioloģisko īpatnību dēļ. Turpmākās 2h man bija jāspiež un lai kā es censtos, mazā nāca ļooooti lēnām. Vanna man arī bija par mazu (esmu 181cm gara) un beigās vīrs man turēja vienu kāju, vecmāte otru... man bija sajūta, ka gribu nomirt. Tik tiešām reāla sajūta, ka nāve ir labākā izeja, neinteresēja man tajā brīdī ne bērna liktenis, ne mans. 
Un tad tas notika, vecmāte tik paguva vīram pateikt: "nu tēti! Ķer ciet!. To viņš arī darīja (nebija viegli, jo vanna liela un viņa gribēja izpeldēt labu līkumiņu) un uzlika man uz vēdera Madariņu. Viņas nabassaite bija tik īsa, ka nevarēju viņu uzlikt uz krūtīm sev. Tā laime un atvieglojums bija neaptakstāms. 
Pēc tam, kad beidza pulsēt nabassaite, vecmāte to pārgrieza, jo vīrs vēl bija eiforijā no fakta, ka pirmais turējis mazo rokās. Tad atkal mazā nonāca pie vīra un es mēģināju dzemdēt placentu (nu jau iztukšotā vannā). Šo momentu mēs atminamies kā kadtrus, no kādas "zāģis" filmas ? Labi, ka biju vannā un vecmāte nebija man priekšā starp kājām.. būtu šmucīgi. 
Bet viss turpinājās normāli, izlēmām, ka placentu dzemdēšu jau dzemdību gultā (nebija pārtaisīts par galdu). Tas izdevās, vecmāte mani sadrāklēja, jo bija neliels plīsums un tad mazā atkal bija pie manis. Starpcitu nezinu, kad nogāja ūdeņi, visticamāk vannā. 
Tā mēs tur mīļojāmies ar mazo 2h, jo pie krūts viņa nekāroja būt, bija slinka uz ēšanu. Pēc novērošanas laika pārvietoja mūs uz palātu un sākās mūsu vecāku dzīve ar meitiņu Madaru ? Viņa piedzima 16:26 57cm gara un 3.800kg smaga. 

Otra meitiņa pēc 5 gadiem tika sagaidīta plānotās mājdzemdībās ar vecmāti Māru Griezi. Šoreiz viss sākās 39 nedēļās un 6 dienās arī 4 no rīta, taču ar ūdeņu noiešanu. Pamodos no sajūtas, ka vajag čurāt un skrienot uz WC sprāga un visa grīda bija slapja. Uzvilku pampi un mēģināju vēl pagulēt, protams patīkams uztraukums neļāva iemigt. Pēc nieka 2h sākās kontrakcijas. Ap 7 rītā pačukstēju vīram, ka mazā šodien piedzims. 8 teicu vecmātei, lai brauc. Skriešus kārtoju māju, gatavojām baseinu un vēl paguvu vecāko meitu aizvest pie kaimiņiem uz pirmo stāvu mūsu mājā. Kamēr vīrs cepa pankūkas, es gāju guļamistabā izelpot kontrakcijas. Tas man bija ērti, ar abām rokām atspiežoties uz kumodes, turpat arī turēju savu ūdens glāzi un koliņu enerģijai. Ap 10 vecmāte bija klāt. Vīrs palīdzēja viņai uznest ekipējumu, viņa iekārtoja visus aparātus un lēnām rakstīja papīrus. Pa brīdim pajautājot kā man iet. Es tik ik pēc dažām minūtēm gāju elpot. Ziniet.. pat izbaudīju tās sāpes. Reāli līdz tiem kritiskajiem 8cm, man tas viss patika. Mājdzemdībās ir tā foršā iespēja pašai noteikt, kad vecmāte skatīsies atvērumu. Darījām to, kad biju tam gatava.  Tas bija pie 6cm. Un pie jau iepriekš minētajiem 8cm vecmāte man lika noprast, ka nebūs viegli, jo arī pamanīja manu fizioloģiju, kas liedz bērniņam viegli izslīdēt. (es to protams jau zināju, bet izstāstīt nepratu) Taču tas nav nekas tāds, kas liegtu dzemdēt pašai, vnk man ir rūpīgi jāstumj laukā... 10cm atvērums, man ļauj kāpt baseinā, kam seko 2h rūpīga darba, visa mana spēka un pa milimetram meitiņa nāca tuvāk. Pie skaistas Dona dziesmas piedzima Melisa, tētis ķēra, tētis arī grieza nabas saiti, kad tā beidza pulsēt. Šoreiz placentu piedzemdēju baseinā un tad gājām uz guļamistabu, kur mani sadrāklēja, jo bija plīsumi (nedaudz lielāki kā pirmajā reizē). Melisa uzreiz atrada krūti un ēda, kas man bija kkas nepiedzīvots. (Madara to iemācījās darīt, taču daudz vēlāk un ar neatlaidīgu mācīšanu).  Kopumā no visām dzemdībām vistrakākās bija atsāpes pēc tam, par tām reti runā, taču manā gadījumā... tās bija kā kontrakcijas pie 8cm atvēruma tikai nepārtraukti. Bet tas viss bija to vērts, jo man bija piedzimusi 4.080kg smaga 57cm smaga skaistule. 

#Dzemdībustāsts