Līdz noliktajam dzemdību datumam, skaitītas dienas, bet jo tuvāk šī diena nāk, jo bailes, kas bija kaut kur pazudušas, atgriežas ar arvien lielāku sparu. Pa vakariem ņemos pārbaudīt vai koferī tiešām ir ielikts viss, sēžu un domāju, ko vilkšu bērniņam mugurā, vai spēšu izdarīt visu kā vajag. Vīrs jau par mani smaida un saka, ka ts esot tas ''ligzdas vīšanas sindroms'' par ko runāja vecmāte.. Tā notiekot pirms dzemdībām.. Bet man tiešām ir bail. Un ne no dzemdībām, bet no tā, kas būs tālāk. Vai spēšu būt gana laba un priekšzīmīga, jo šķiet, ka jābūt perfektai, bet negribas to mazo dvēselīti pievilt, ja nu kaut kas nesanāks..!

Viena grutniecība jau aiz muguras, vienas dzemdības piedzīvotas, pagājuši 10 gadi un šķiet, ka viss ir kā no jauna!
Meitenes, kā Jums ar bailēm? Es vakar līdz kādiem 2 naktī staigāju pa pagalmu, pārcilāju domas galvā par to vai būs labas dzemdības, vai elpošu pareizi, vai mācēšu uzvilkt drēbītes, vai mācēšu pielikt pie krūts, vai mājās vedamā drēbītes būs pietiekoši siltas, bet ne parāk biezas utt uttt.. beigās es vnk uz dīvāna apsēdos un aizmigu!
Gribās atrast mieru, meklēju to pastaigās, svaigā gaisā, dārza avenēs, bet miera nav!! Un jāspēj būt gan labai mammai mazulim, gan lielajam dēlam, gan labai sievai!
Esmu gana pieaudzis cilvēks un apzinos, ka perfektu cilvēku nav un katra mamma savam bērniņam ir pati, pati labākā, tomēr apziņa, ka kaut kas var nesanākt, beidz mani nost!
Kā nomierināt sevi pirms lielā notikuma? Kā zināt, ka viss būs kārtībā un tikšu ar visu galā? Tas šobrīd ir lielākais jautājums!
Liene Krúza
LaimīgāPriede
Supersausins