Skaistākā diena

Pieceļoties no rīta nebiju plānojusi-ka šodien-15.aprīlī pēcpusdiena turēšu savu meitiņu rokās.

Iepriekšējā dienā jutu velkošas sāpes vēdera apakšdaļā-bet tādas sāpes jau bija manītas pirms tam-nelikās nekas dīvains.

Naktī gan toletes apmeklējums beidzās ar izbrīni-bija parādījušies sarkanas nokrāsas izdalījumi, kurus pavadīja tā velkošā sāpe.

15.aprīlī mums bija paredzēti tonīši-rita jau 41 nedēļa-un jau likās, ka dzemdības nepienāks.

Kopā ar vīru devāmies uz tonīšiem-paklausījāmies mūsu mazo sirsniņu-viss bija vislabākajā kārtībā.Līdz ārstei gan bija jāuzgaida-devāmies paveikt vēl dažas lietas.

Atgriežoties medecīnas centrā-devos uz konsultāciju pie ārstes-viņa apskatīja tonīšus-teica, ka viss ir lieliski,-tad ieminējos par savu pašsajūtu,viņa teica, ka apskatīs mani,un rezultātā-SLĒDZIENS: 4-5CM jādodas uz dzemdību namu.

Ak tajā brīdī mani pārņēma vēl lielāks prieks par šo dienu.Ļoti apmierināta un priecīga-teicu, ka šodien iespējams būs mūsu meitiņas dzimšanas diena.

Devāmies uz mājām-savārīju zupu, nomazgāju traukus-paņēmu mantas, un sāku just, ka šī velkošā sāpe kļūst intensīvāka.

Teicu, lai braucam. Mašīnā likās, ka ir karsti, trūkst gaiss, tad ceļa bedres, bet labais noskaņojums nepazuda.

Dzemdības nebijām plānojuši-jo šis ir mūsu pirmais bērniņš-pieredzes nav nekādas-kā arī nezināju līdz šim nevienu vecmāti.

Rīkojāmies atbisltoši situācijai-pašplūsmā-ar cerību, ka viss būs vislabākajā kārtībā.

Ieradāmies Rīgas Dzemdību nama-uzņemšanas nodaļā.Uzņemšanā vecmāte likās tik nopietna, bez liekas laipnības-tieša un korekta.Bet tajā brīdī velkošā sajūta-mēdza aizsist elpu-runāt bija grūti, bet iekšēji saglabājās miers.

Devāmies uz 7. stāvu. Tur mums pretī nāca mana vecmāte, jauna sieviete-zilganīgi krāsainā terpā,-smaidīga un laipna.

Viņa palīdzēja paņemt manas mantas,-ūdens pudeles,jo biju izlēmusi, ka vīrs nebūs pašā aktuālākajā brīdī klāt.

Dzemdību zālē biju 13:45-tad atkal klausījāmies bērniņa sirdstoņus.Ārā spīdēja saule-pa logu bija redzami spalvu mākoņi.

Viņa mani atstāja uz kādu laiku.Sakumā likās cik viss ir jauki, mierīgi un rāmi.Sapņoju par savu tikšanos ar meitiņu.

Tad ap 14 sākās ļoti intesīvas velkošas sāpes-ar intervālu 5-7min. Tad domas novirzījās uz pulksteni-jo sapratu ka beidzot tās var nosaukt par kontrakcijām.

Vecmātes vēl nebija-gulēt uz sāniem kļuva tik neciešami, ka gribējās noplēst tos vadus nost.

Bet tad kā glābiņš ieradās viņa, noņēma visus vadus, un teica, ka atnāks ap 16-lai tagad mēģinu atpūsties, kustēties, ieeju dušā.Un ja KAS tur esot poga-ja ir smagi, lai saucu.

Ļoti nepatīkamas sāpes sākās ap 15:00-bija sajūta, ka zeme zem kājām pazūd-tu nespēj neko kontrolēt, nekas nepalīdz-ne elpošana, ne staigāšana, ne duša.

Starplaikos-es vienkārši iemigu, un tad atkal pamodos.

ap 15:30 nogāja ūdeņi-tad likās kļuva tik viegli. Sāpes kļuva paciešamas-un bija jau pulkstens 16.kad ieradās vecmāte, un jautāja, kā es jūtos.

Pārbaudījā atvērumu-un teica, nu ko-pēdējais posms.Drīz tu satiksi savu bērniņu

Tad parādījās spēki-un atkal šī laimes sajūta, jo spēcīgo kontrakciju laikā-optimisms bija uz mirkli pazudis.

Sākās izstumšanas periods. Vecmāte deva padomus, ka labāk to paveikt-ieteca dažādas pozas, ieteica, kā pareizak elpot un kad to darīt.

Kad sākās lielākais darbs, kad bija vairāk jāpiepūlas-sviedri lija, ka pēc sporta nodarbībā, biju izslāpusi.Vecmāte deva ūdeni, uzlika aukstu kompresi, atbalstīja ar vārdiem, motivēja-viņa tajā brīdī bija kā treneris.

Viņas vārdi, pozitīvais noskaņojums deva spēkus, kad likās, ka vairs nevaru.

Un 17:04 man uz vēdera gulēja mana meitiņa-rozīga, nedaudz mitra.

Ak šī laimes sajūta-eiforija.Neaprakstāmas sajūtas, ka beidzot tu redzi savu mazulīti, kas 10 mēnešus ir audzis puncī, tevi bakstījis,knakstījis, žagojies.Tagad viņš ir te-tavās rokās.

Tad jau ieradās arī mūsu tētis.Kā viņš rraksturoja-kā es izskatījos-SMAIDS LĪDZ AUSĪM-bet acīs nogurums.

Šī bija vieglakā un skaistakā diena, un pateicoties cilvēkam,kas bija blakus-Ilzei Viļumai.

Cilveks, kas sniedza ne tikai fizisku atbalstu-bet arī emocionālo.

Jutos tik pateicīga, ka neviena dāvana, nevieni vārdi nespētu to izteikt pilnībā.