Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Sveikas, dārgās māmiņas. Manam punča bērniņam šodien ir jau 15.nedēļas, sākusies 16.tā, drīz būs pagājuši jau 4 mēneši, kopš esam kopā. Augam nevis pa dienām, bet pa stundām, tomēr ar otro bērniņu ātrāk puncītis kļūst pamanāms.
Un vēl, varat mūs apsveikt ar pirmajām kustībām, ko pamanīju, bet sākumā nenoticēju savām sajūtām. Tas bija sestdien, 8.jūnijā, kad bija 14 nedēļas un 6 dienas. Sākumā man šķita, ka kāds tā kā punktē vēdera lejasdaļā, sāku sevī ieklausīties, un likās, ka kaut kas kustas. Nepārāk izteikti - delikāti un reti. Sajūtas parādījās pašā vēdera lejasdaļā, kā viegli pieskārieni. Ar Maksimiliānu bija citādāk, viņš sāka kustēties 17.-18.grūtniecības nedēļā, tie bij kā viegli grūdieni, nevis piesitieni. Ceru, ka tās tiešām ir kustības, citādāk atkal sāku pārdzīvot.
Kurā grūtniecības nedēļā jūs sajutāt pirmās mazuļa kustības?
Un šodien, kā jau solīju, pastāstīšu par pirmajām grūtniecības pazīmēm.
Toksikoze, nogurums, reiboņi - neatņemam pirmā trimestra sastāvdaļa. Un arī man neizdevās no visiem šiem grūtniecības jaukumiem izvairīties. Pats pirmais nepatīkamais pārsteigums bija nogurums. No rīta cēlos ar lozungu - labs rīts nemēdz būt, no kafijas man bija slikti un ēst negribējās. Līdz nokļuvu darbā vai universitātē, modās šausmīga apetīte - ja ko tūlīt pat neapēdīšu, nomiršu tepat un tūlīt. Ja paguvu, aizskrēju līdz veikalam, nopirku kaut ko, kas man ārēji iepatikās, bet ir bijis arī tā, ka ārējais izskats vien jau izraisīja nepatīkamas sajūtas, lai gan agrāk ēdiens šķitis gards.
No rīta vienmēr organisms pieprasīja augļus un ogas - sulīgas un skābas. Man visu laiku ir gribējies zemenes, bet nesezonā tās ir ļoti dārgas. Glāba kivi, varēju apēst vienā reizē 4-5gb.
Vēl man iepatikās apelsīnu un dzērveņu sula.
Reiz, ap 9-10.grūtniecības nedēļu sēdēju mājās, rakstīju diplomu un man pēkšņi vienkārši līdz trīcošiem ceļgaliem sagribējās saldskābmaizi ar sāli. Aizgāju uz veikalu un vienā reizē apēdu gandrīz pus kukuli, katru gabaliņu ierīvēju ar rupjo sāli.
Tagad, kad sācies jau otrais trimestris, visas izvirtības beigušās, bet atgriezusies ir zvērīgā apetīte. Ēdu visu un ar baudu. Bet tik un tā topā ir augļi un ogas. Tagad zemenes varu nopirkt gan tirgū, gan veikalā, un vēl labi pie sirds iet arbūzi. Gaļu ilgi vispār nevarēju ieēst, tikai zivis. Sāku ēst gaļu atkal nesen, kādas 2-3 nedēļas atpakaļ.
Nogurums pirmajos trijos mēnešos mani beidza nost, gulēt gāju agrāk par savu četrgadīgo dēlu, deviņos vakarā. Dažreiz centos kaut ko svarīgāku mājās padarīt, domāju, piesēdīšos uz dažām minūtēm un še tev - aizmigu.
Tāpēc izstrādāju sev taktiku - visas svarīgās lietas jādara no rīta, pēc tam jau, kad bija kādi 16-17mit, mani pieveica tāds nogurums, ka neko nevarēju padarīt. Biju pārpildīta ar apātiju, pilnīgi neko negribēju. Gulēju dīvānā, mans nabaga bērniņš prasīja palasīt viņam grāmatiņu, es sāku lasīt un iemigu jau pēc dažām lappusēm, bet bērns mani modina- "mammu, mammu, nu kas tur ir tālāk? Kāpēc tu klusē?"
Arī emocionālais fons nebija tas pats labākais šajā periodā. Atskatos un brīžiem ir liels kauns par savu uzvedību, un, godīgi sakot, žēl savu vīru. Mani viļņiem vien apņēma aizkaitināmība, biju kaprīza, nīdēju kā mazs bērns. Piemēram, staigājamies pa Mežaparku, un pēkšņi es varēju sākt trakot par to, ka man ir grūti nest savu somu, nomest to zemē ar vārdiem - nu kāpēc tu mani nesaproti? Kāpēc tu nesaproti, ka man ir grūti? Vai arī mierīgi stāvu, mazgāju traukus un pēkšņi esmu nogurusi, visu nosviežu un rājos - nu cik var, esmu nogurusi, apnikuši visi jau. Bet pašā degpunktā, protams, ģeniālā frāza - tu mani nemīli!
Vienreiz tā novedu savu vīru, ka viņš klusējot izgāja pastaigā, lai nomierinātos.. Es to uztvēru kā mani pazemojošu žestu, savācu mantas, aizbraucu ar bērnu pie mammas uz 3 dienām, pilnā pārliecībā par to, ka viņš ir vainīgs pie visa. Nu ko, apbrīnojama būtne, pati izdomā, pati apvainojas.
Protams, visas šīz manas psihozes izraisīja arī stress, kas nāca līdz ar diploma aizstāvēšanu un pārvākšanos uz jaunām mājām, kā arī - grūtnieču hormoni. Es biju, protams, ne tā labākā dāvana, tāpēc jāsaka paldies manam vīram par pacietību.
Bet tagad viss trakākais ir aiz muguras, ir sākusies jauna dzīve, jaunā vietā, kurā drīz būs pa vienu manu cilvēciņu vairāk, un šis cilvēciņš tik maigi man pieskaras no iekšpuses ar savām mazajām kājiņām.
Bet nu lūk, uz šodienu tas arī viss.
Nākošreiz pastāstīšu par to, kā Maksimiliāns uzzināja, ka kļūs par vecāko brālīti, kā arī, salīdzināšu pirmo un otro grūtniecību agrīnā tās stadijā.
Ar mīlestību,
Sabīne un Punča bērniņš
tāpēc jau Sabīne raksta par savu vīru, diez vai tu vēroji, kādas tavām paziņām grūtniecības laikā ir attiecības ar savām otrajām pusēm 😃
Jums arī patīkamu vakaru!👋
" Piemēram, staigājamies pa Mežaparku, un pēkšņi es varēju sākt trakot par to, ka man ir grūti nest savu somu, nomest to zemē ar vārdiem - nu kāpēc tu mani nesaproti? Kāpēc tu nesaproti, ka man ir grūti? Vai arī mierīgi stāvu, mazgāju traukus un pēkšņi esmu nogurusi, visu nosviežu un rājos - nu cik var, esmu nogurusi, apnikuši visi jau. Bet pašā degpunktā, protams, ģeniālā frāza - tu mani nemīli!"
Mani samulsināja tieši šie teikumi pārējie notikumi , kas notiek grutniecības laika man neizraisīja izbrīnu. Jo nelaba dūša ir gandrīz visām pašā iesākumā.
Es nekad neko tādu nebiju novērojusi apkārt savu paziņu gūtnieču vidū. Tāpēc arī izteicu savu viedokli .
Traki, bet ar humoru esi uzrkastījusi. Gribēju tik piemitināt, ka daudzkas ir galvā. Es par savu grūtniecību uzzināju samērā vēlu un kamēr nezināju nekas nebija (nelabumi, kaprīzes, utt.), līdzko uzzināju par bērniņu tā parādijās 😀 Vnk grūtniece var atļauties! Lai veicas!
p.s. un man patīk, ka tu raksti tā, kā ir, nevis uzvelc kaut kādu masku, kas visu izskaistina un parāda, ka viss ir vienkārši ideāli, lai gan patiesībā nav.
pasmaidīju par tavām "kaprīzēm".
man tieši bija līdzīgi pirms 2 dienām. Apvainojos par to, ka vīrs man nebija pateicis, ka vajadzētu uzvilkt jaku, lai aizietu līdz mašīnai, jo bija nedaudz vēss rīts.
tad apvainojos uz viņu par to, ka viņš bija cepumus ielicis bagažniekā un somā, nevis tur, kur es biju atstājusi- uz aizmugurējā auto sēdekļa 😃 ļoti labi tevi saprotu, jo man arī ir daudz to emociju, brīžiem jūtos, ka neviens mani nesaprot, lai gan ptiesībā tā nav taisnība. vienkārši tas, kas mūsos notiek, to visu izraisa.
Protams, vīram pēc tam atvainojos 😃
vai tev mazulītim jābūt novembrī?
man pašlaik ir 13/14 nedēļas, sanāk decembra vidus. 😀
paldies, ka padalījies 😀
Mjā kaprīzes ne pa jokam! Es nekad neiedomātos, ka sieviete grūtniecībā tā var uzvesties?☹ Tas laikam ir atkarīgs cik vīrs izlaiž savu sievu un atļauj kāpt uz galvas😃 Trakums, bet labi ka viss labi beidzas👍