SABĪNES BLOGS: Pirmais trimestris un tā sarežģījumi

SABĪNES BLOGS: Pirmais trimestris un tā sarežģījumi

07. Jun 2013, 12:47 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Sveicinātas, manas dārgās lasītājas! Šodien esmu gatava padalīties ar jums atmiņās par savu pirmo trimestri, kas bija tāds skumjš, trauksmains un depresīvs..

Kā jau rakstīju pirmajā blogā, grūtniecība bija gribēta, bet tā nebija plānota. Ieraugot testā 2 svītriņas, es sākumā palēcos no prieka, domāju, kā par to skaisti pastāstīt vīram, pēc tam sāku uztraukties un metos steigšus mazgāt visus traukus, nomazgāju arī plīti.. Bet uz vīra atgriešanos mājās es saskumu.. Vesela emociju buķete. Kāpēc, to es pati nesapratu.

Arī vīra reakcija bija neviennozīmīga. It kā smaida, it kā priecājas, bet atklāti paziņo, ka ir apjucis. Pirmais bērniņš mums bija pārsteigums, pat šoks, es tā droši varētu teikt. Un toreiz, pirms pieciem gadiem, viņam vajadzēja daudz laika, lai sarastu ar domu, ka tagad būsim ģimene. Es, godīgi sakot, negaidīju, ka arī otrajā reizē viņam būs vajadzīgs laiks, lai saprastu un pieņemtu manu grūtniecību. Mums, sievietēm, tas viss ir vienkārāsi - emocijas, mātes instinkts, bet vīriešiem tas ir citādāk, viņš ir apgādnieks, viņam mūs jānodrošina. Un tā ir atbildība, kas jāuzņemas.

Tas, ka mana grūtniecība neizraisīja sajūsmu un skūpstu jūru, ziedus un gaisa balonus kā Holivudas filmās, mazliet sašķobīja manu jau tā ne visai stabilo nervu sistēmu. Piedevām, grūtniecības hormoni deva par sevi ziņu - histērijas, asaras. Dažkārt pat uz līdzenas vietas. Tā, ka droši varu teikt, ka pirmo nedēļu, kopš uzzināju par grūtniecību, noraudāju. Gan,ja bija iemesls, gan arī bez iemesla. Aiz laimes un arī aiz skumjām.

20130606212209-79980.jpg

Uz mani tas iedarbojās ne tajā labākajā veidā, jo 5.grūtniecības nedēļā parādījās asiņaini izdalījumi. Es biju darbā, biju tikko beigusi vadīt nodarbību un labi, ka manas kolēģes, kas nav vienkārši kolēģes, bet īstas draudzenes, bija turpat. Es nevarēju noslēpt asaras un sāku raudāt Sašai (Maminklub.lv redaktorei) jakā.. viņa piezvanīja Alikai (MK psiholoģei), viņas piezvanīja manam vīram un mani aizveda uz poliklīniku, lai veiktu analīzes.

Kāpēc uzreiz nebraucām uz slimnīcu? Pirmkārt, nākošajā dienā man bija pieraksts pie ginekologa. Mani pārliecināja, ka bez progesterona analīzēm ārsts tik un tā nevar izdarīt secinājumus. Steidzīgi nodevu asins anaīzes, un rezultāts bija tāds, ka šis progesterons man bija stingri zem normas. Un tieši šis hormons atbild par grūtniecības izstaigāšanu.

Ginekoloģe apskatīja mani USG. Secināja, ka grūtniecība dzemdē attīstas, bet man ir maksts īpatnība, kas var izraisīt arī šādus izdalījumus. Bet tā kā progesterona līmenis bija pārāk zems, man tika izrakstīts hormonālais preparāts - urogestāns.

Es nomierinājos, sāku dzert burvju zālītes. Rakstīju diplomdarbu, strādāju, nodarbojos ar mājas lietām. Bet dažas dienas pēc metodisko mapīšu nodošanas universitātē (katra no tām sver 5kg), atkal parādījās asiņaini izdalījumi. Visu vedu cauri pilsētai sporta somā, stāvot maršrutniekā stundu..

Atkal asaras, tikai nebija jau vairs, uz kā pleca paraudāt. Zvanīju mammai, viņa mani savāca no universitātes un aizveda uzreiz uz slimnīcu, mani apskatīja ginekologs un man bija jāpaliek uz saglabāšanu. Gulēju LAGS centrā, dzemdību namā. Tā kā atbraucu pārāk vēlu, USG man nevarēja veikt, pielika vienkārši sistēmu ar fizioloģisko šķīdumu un iešpricēja nošpu.

Manā palātā bija vēl divas meitenes, abas grūtnieces. Slimnīcā vienmēr grūtnieces cenšas izvietot atsevišķi no tām, kas zaudējušas bērniņu vai pēc savas iniciatīvas atbraukušas no tā atbrīvoties.

Meitenes izrotāja manu vientulību, vienādas problēmas, visām mazs grūtniecības laiks. Tā teikt - uz viena viļņa.

Aizmiegot dzirdēju, kā stāvu augstāk dzimst brīnums, māmiņa kliedza, stenēja, bet pēc tam izskanēja ilgi gaidītās mazuļa raudas! Vai tā nav laime? Es ticēju, ka arī mans bērniņš piedzims, obligāti piedzims, vēsā decembra rītā, kad būs pirmais sniegs..

20130606212426-85375.jpg

No rīta mani nosūtīja uz USG. Liels bija mans prieks, ka jau 6.grūtniecības nedēļā varēju dzirdēt ritmiskos mazuļa sirdspukstus. Viņu vēl īsti nevarēja atšķirt no visa pārējā ekrānā redzamā, visdrīzāk tas bija kā mazs punktiņš augļa olā.

Mazulis ir dzīvs un vesels, bet viņa un manai veselībai ir drauds - hematoma, kas parādījusies salīdzinoši nesen, jo mazāk kā pirms nedēļas ginekologs to netika redzējis. Es pat zināju, kad šī hematoma ir parādījusies, un kāpēc - visas tās smagās somas, ko nesu..

Slimnīcā biju nedēļu, lika sistēmas, špricēja nošpu divas reizes dienā, dzēru Magni B6, un palielināta tika arī urogest deva.

Pēc izrakstīšanās vēl līdz 12.grūtniecības nedēļai es biju riska grupā. Aizliegta tika fiziskā slodze un intīmā dzīve. Es sāku sevi saudzēt un baidīties.

8.grūniecības nedēļā es ierados pie sava ārsta, atkal veica man USG, un man par lielu prieku bija redzams, ka hematoma uzsūcas, un mazulītis aug atbilstoši laikam.

20130606212650-84879.jpg

Ap grūtniecības 10.nedēļu sāku aizdomāties par kāda aparāta iegādi. Ar to var saklausīt mazuļa sirdspukstus. Es to ļoti ilgi meklēju un man paveicās, ka sludinājumu portālā tas bija atrodams par pieejamu cenu, sazvanījos ar meiteni, kas to tirgo un sapratu, ka esam domubiedrenes.

Meitene jau dzemdējusi veselu mazulīti, bet arī agrīnā grūtniecības stadijā gulējusi slimnīcā uz saglabāšanu. Savu aparātu iegādājusies Anglijā, jo Latvijā tādu atrast veikalos ir ļoti sarežģīti. Bet, ja tāds ir, tad ļoti dārgs.

Piedāvātais doplers bija ļoti vienkāršs, bez displjea, instrukcijā rakstīts, ka tas paredzēts lietošanai mājās. Klāt bija pievienots arī disks ar programmu, kas ļautu ierakstīt mazuļa sirdspukstus piemiņai. Meitene, kas to pārdeva, dzīvoja Liepājā, un tomēr, piekrita man to atsūtīt uz Rīgu ar saviem paziņām, lai es varētu ar tiem tikties un iegādāties aparātu, nemaksājot par pasta izdevumiem. Kad to iegādājos, meitenei piezvanīju un izprašņāju visu sīkumos par aparāta lietošanu.

20130606213302-33092.jpg

Vēlreiz pārliecinājos par to, ka dzīvē es satieku ļoti jaukus un atsaucīgus cilvēkus. Es to ļoti novērtēju!

Tā nu es sāku klausīties savu mazulīti. Viss neizdevās uzreiz.. pēc tam pat izrādījās, ka esmu noķērusi savus sirdspukstus, nevis mazuļa. Līdz ap 12.grūtniecības nedēļu noķēru skaidrus un ātrus sirdspukstus tieši vēdera lejasdaļā. Es uzreiz sapratu, ka tas ir mans mazulis.. Mana sirds sitās pilnīgi citā ritmā. Tas ir īpašs brīdis, tā saikne, ko aprakstīt vārdiem nav iespējams. Kamēr mazulītis vēl nekustas ar apgriezieniem, ko varētu sajust māmiņa, viņa var īsti vēl neapzināties savu grūtniecību. Bet es apzinājos, pateicoties šai tuk-tuk-tuk-tuk skaņai savās austiņās. Pieslēdzās šim procesam visa ģimene, arī dēliņš un vīrs.

20130606213351-61780.jpg

Kādam citam tā būtu lieka naudas izsviešana, bet man tas bija kā pierādījums tam, ka mazulītis ir dzīvs un vesels. Klausījos un klausos mazuli ne biežāk par reizi nedēļā. Pamatā tad, kad mani uztrauc mans stāvoklis - te vēderu velk, te nogurums mācas virsū.

Starp citu, USG 12.nedēļā nekādas hematomas vairs nebija. Tā pazuda un mazulis parādīja, kā zīž savu īkšķīti, kustināja kājiņas un rociņas, griezās prom no dakteres, kas tik rūpīgi centās viņu izmērīt. Pēc tam vienojāmies ar viņu, un viņš it kā visu saprata, nomierinājās, daktere varēja veikt visus nepieciešamos mērījumus un paslavēja mazo punča iemītnieku nosaucot to par brīnišķīgu bērniņu.

20130606213436-39084.jpg

 

Tāpat nodevu arī ģenētiskās analīzes. Zvanīju drebošām rokām, lai uzzinātu, vai viss kārtībā, bet viss ir kārtībā, viss ir normāli.

Es ļoti baidījos, ka ar mazuli atgadījies kaut kas ne tā, tāpēc, ka biju salasījusies, ka, ja reiz ir grūtniecības pārtraukšanās draudi agrīnā grūtniecības stadijā, tad organisms atbrīvojas no tās kā no brāķēta ģenētiskā materiāla.

Lai arī ko tur neteiktu kāds cits, man viss ir LABI! Un mums abiem būs LABI arī turpmāk! Un bērniņš ir VESELS! Pārējais ir mazsvarīgs!

P.S. Pastāstīt par visu pirmo trimestri vienā blogā būtu samērā grūts un ilgs darbiņš, tāpēc esmu nolēmu sadalīt to vairākās tēmās. Drīzumā gaidiet:

  • pirmās grūtniecības pazīmes – toksikoze, reiboņi, garastāvokļa maiņas, garšas izjūtas;
  • gaidām otro – pirmās un otrās grūtniecības atšķirības, tas, kā izstāstījām Maksimiliānam, ka gaidāms brālītis vai māsiņa;
  • + atmiņas par pirmo grūtniecību, iepazīšanās ar bērniņu, ģimeni.

Ar mīlestību,

                                                                                                              Sabīne un Punča bērniņš

20130607103748-43078.jpg

GRŪTNIECĪBAS KALENDĀRS: SEKO LĪDZI GRŪTNIECĪBAS NORISEI

veesma veesma 07. Jun 2013, 14:42

Sveika Sabīn!
Es tevi tik ļoti saprotu, visus tavus pārdzīvojumus, jo man ir trīs bērniņi, bet ar visiem trim es esmu gulējusi uz saglabāšanu visu grūtniecības laiku, sākot no 9 nedēļas līdz 36 nedēļai. Visas grūtniecības pavadītas slimnīcā, uztraukumos un pārdzīvojumos. Bet viss beidzās labi.

Arī Tev viss būs labi! Domā labas domas un saudzē sevi!

Ambera_2012/ Jelgavas MK Ambera_2012/ Jelgavas MK 07. Jun 2013, 14:18

Lasīju un apraudājos cik grūti Jums gājis. Vai nav tā , ka uzzinot par grūtniecību tās nevienozīmīgās emocijas iespējams rada sajūtas mazajam bērniņam, ka nav īsti gaidīts? Mijiedarības rezultātā organizms noreāgē pavisam savādāk? ?? Tas kāds ir tavs psiholoģiskais stāvokis iespaido visu gaidīšanas laiku!
Mana otrā grūtniecība no psiholoģiskā un emocionālā stāvokļa atšķīrās no pirmās grūtniecības. Mana pārliecība , ka viss būs labi tomēr palīdzēja.

Agnija Agnija 07. Jun 2013, 10:32

Tik skaists stāsts, Sabīne! 😀
Droši vien, sirdspukstu klausīšanās jūs visu ģimeni vieno vēl vairāk un, PROTAMS, jums VISS būs labi. Gaidām kopā gan mazo, gan stāstus.