SABĪNES BLOGS: Lūk, mazulis aug tavā puncītī, un arī puncītis aug, drīz tu būsi apaļīga kā Viktoronkulis!

Sveikas, mīļās māmiņas. Kā jums iet? Ko jaunu apguvuši jūsu bērni?

Šodien parunāsim par manu dēliņu. Daudzas māmiņas krievu maminklub.lv portālā ar viņu ir labi pazīstamas, pateicoties blogiem, ko agrāk rakstīju par viņa attīstību, bet portāli abi aug, un allaž te ir jaunas sejas, un LV portāla māmiņas joprojām mani nezina. Tāpēc mazliet atkārtošos un piedāvāšu iepazīties ar manu dēlu.

Maksimiliāns piedzima 2009.gada 27.janvārī, 13:25, Rīgā. Piedzima ar stimulācijas palīdzību, 42.grūtniecības nedēļā ar svaru - 4050, garumā bija 55cm.

Kopš tā brīža mana dzīve apgriezās kājām gaisā. Jā, man bija 9 grūtniecības mēneši, lai tam visam sagatavotos, lai sagatavotos māmiņas lomai.. Bet es tomēr šo periodu saistu ar tādu kā sapņu pilnu brīdi, ar lidošanu mākoņos utml. Jā, un sarežģīti ir uzreiz iedomāties visu, kas saistīts ar māmiņas lomu, kad tev ir tikai 18 gadu, un līdz negaidītajām 2 svītriņām grūtniecības testā tava dzīve bijusi bezrūpīga eksistence, pastāvīgi svētki un vējš galvā.

Bet te viņš, mans mazais ir jau klāt, guļ man uz vēdera un ar bļāvienu paziņo, ka ieradies šajā pasaulē. Tas ir mans bērniņš, mans bērniņš, un es esmu kļuvusi par mammu.. Un te es guļu jau palātā, ēdinu viņu ar krūti, apskatu katru viņa kvadrātcentimetru - gan sejā, gan rociņās.. Kā tad es agrāk bez viņa vispār dzīvoju? Jau dzemdību namā galvā man nostrādāja tāds kā klikšķis, iespējams, tas ir tas, ko sauc par mātes instinktu, es kļuvu par pilnīgi citu cilvēku. Manai dzīvei parādījās jēga, milzīga atbildības sajūta un stimuls attīstībai.

Sāku pētīt visu, kas saistīts ar bērniem, pirku grāmatas, un uzsūcu sevī visu informāciju, lai vēlāk varētu to izmantot sava dēla labā. Atceros, kā brīnījos, izlasot par sīkās motorikas attīstības nepieciešamību un to, ka pirkstu un roku masāža stimulē bērna runas attīstību. Un tagad tas man šķiet vienkārši - dabīga lieta.

Dēls mani iedvesmoja uz pedagoģiskās izglītības iegūšanu. Kad viņam bija 7 mēneši. Iestājos universitātē, un tagad, kad viņam ir 4 gadi un gandrīz 5 mēneši, es to pabeidzu ar pārliecības sajūtu, ka nekļūdījos profesijas izvēlē. Dažkārt es aizdomājos par to, kas es būtu, ja nebūtu māmiņa. Šaubos, vai būtu sevi atradusi tik ātri..

Acīmredzams, ka Visvarenais visu redz, un dod mums bērnus tad, kad tas visvairāk vajadzīgs. Mani nosodīja, jā - pat ieteica atbrīvoties no bērna, un jā, atzīstu, arī es sākumā šaubījos, vai būšu laba mamma, bet es par savu izvēli nenožēloju ne mirkli.

Maksimiliāns ir brīnišķīgs bērns, man - pats labākais. Es jau piekūstu viņam teikt, ka, ja būtu desmit tūkstoši citu bērnu, es vienalga būtu izvēlējusies tieši viņu. Viņu šī frāze ļoti iedvesmo, vairāk kā banālais - es tevi mīlu..

Es saprotu, ka viņš nav ideāls, un es neesmu ideāla māmiņa. Viņš ir kaprīzs, dažkārt sastrādā muļķības, izrāda raksturiņu, kad to vismazāk gaidām. Gadās, kad sarāju viņu, sakliedzu. Bet pats galvenais, pēc tam mēs vienmēr salīgstam mieru, mums ir savs īpašais salīgšanas rituāls, kad pēc apvainošanās nepaliek iekšā vairs aizvainojums. Un vēl mēs vienmēr atvainojamies viens otram par savu uzvedību, no sirds. Un runājam par savām jūtām.

Vienu brīdi Maksis man sniedza lielas cerības, spīdēja ar intelektu, apsteidza krietni savus vienaudžus attīstībā. Es ļoti lepojos un stimulēju viņa attīstību arī turpmāk. Bet pēc tam viņš pēkšņi apstājās un kļuva par parastu vidējo statistisko bērnu, kas nemaz nevēlas darboties, mācīties lasīt un skaitīt.. Es nesen šo krīzi pārdzīvoju, saistībā ar to, ka neesmu viņam autoritārais pedagogs, tiku galā ar savām neattaisnotajām cerībām attiecībā uz apdāvināto bērnu. Un.. nomierinājos. Tagad vienkārši dzīvojam kā normāla ģimene, dodamies pastaigās uz parku, peldamies, lasam pasakas pirms miega. Dažkārt grēkojam ar multfilmām un saldumiem.

Maksimiliāns jau sen prasa brālīti vai māsiņu, apmēram kopš 2-2,5g vecuma, sākumā mēs tam nebijām gatavi. Pēc tam vīrs nebija gatavs, tad kādu laiku vienkārši nekas nesanāca. Kad runājām par gaidāmo mazuli, priecājāmies, ka pirms tam savlaicīgi jau tika izrunāti par to, kā rodas bērni un kā bērniņš dzimst.

Mūsu gadījumā noderēja pasaka par vecāku mīlestību un Dieva gribu tam, lai mammai puncītī būtu bērniņš. Maksītis zina, ka bērniņš sākumā mammas puncītī ir kā maza sēkliņa, bet pēc tam tur aug, līdz brīdim, kad būs gatavs piedzimt. Viņš ir redzējis grūtnieces ar lieliem puncīšiem, un viņam ir priekšstats par to, kā grūtnieces izskatās. Par sīkumiem viņš neinteresējas, bet, kad interese parādīsies, nemelosim bērnam, parādīsim viņam bērnu enciklopēdiju, pastāstīsim viņam visu tieši bērnam pieejamā, saprotamā veidā.

Kad uzzinājām, ka gaidām mazuli, Maksimilians pats pamanīja izmaiņas manā uzvedībā. Piemēram, agrāk cēlu viņu pāri vannas malai, lai nomazgātu uz nakti, bet tagad to dara tētis, kas agrāk to nedarīja. Es sargāju arī vēderu, kad dauzāmies pa gultu, kutinām viens otru.. Viņš pats sāka prasīt, vai man puncītī dzīvo bērniņš.

Līdz 10.-11.nedēļai es izvairījos no tiešas atbildes. Teicu, ka palūkosim, ko Dieviņš izlems utt. Pēc tam slēpt vairs nebija jēgas, risks bija aiz muguras, es atnācu no USG un parādīju Maksam mazuļa bildīti, pastāstīju, cik liels viņš ir, salīdzinot ar Maksa plaukstiņu, pastāstīju, ko viņš jau prot darīt... Sākām kopā klausīties mazuļa sirsniņu.

Man aug īsts vīrietis, ļoti rūpīgs un gādīgs. Lai cik labs vīrs man būtu, tomēr, no dēla es iegūstu divreiz vairāk uzmanības, kas vērsta uz gaidāmo bērniņu, kā no vīra. Acīmredzot, tas saistīts ar to, ka bērnam šajā vecumā tieši šis grūtniecības process ir ļoti interesants.

Runājam par mazuli katru dienu. Padalīšos ar Maksīša domām:

• Mēs nevaram izlemt vai būs puisītis, vai meitenīte. Dieviņš to var. Mēs varam viņam izdomāt tikai vārdiņu..
  
• Tu sākumā dzemdēsi meitiņu man, tad puisīti, tad atkal meitiņu un mums būs daudz, daudz bērniņu..
  
• Kad mazulis piedzims un mazliet paaugsies, viņš visu mācīsies no manis, jo esmu vecākais, un iemācīšu viņam visu, ko māku.
  
• Nu mazulis aug tavā puncītī, un arī puncītis tev aug, bet drīz tu būsi pavisam, pavisam apaļa kā Viktoronkulis :)
  

Uz šīs pozitīvās nots šodien beidzas mans stāstiņš, bet esmu pārliecināta, ka manas grūtniecības laikā mēs atgriezīsimies pie otrā bērna tēmas, pie tā, kā vecākais bērns tiek sagatavots jaunākā ienākšanai ģimenē - ne reizi vien.

Uz tikšanos!

Un.. - jautājums topošajām māmiņām - kādas tēmas jums tagad ir pašas aktuālākās? Lūdzu, izsakieties komentāros un mēs noteikti izdomāsim gan lekcijas grūtniecēm, gan arī tēmas blogiem un diskusijām.

Ja runājam par mani, man aktuāls ir svara pieaugums grūtniecības laikā. Ar pirmo bērniņu jau es strauji augu svarā, ar šo, tāpat, tāpēc esmu priecīga, ka ārste-dietoloģe Īrisa Oganesjana 20.jūnijā vadīs lekciju topošajām māmiņām, kam ir tieksme ņemties svarā vairāk. Gaidu ar nepacietību!

Tāpat man interesē psiholoģiskie grūtniecības aspekti - kā noskaņoties, kā atrasties uz vajadzīgā viļņa, kā radīt saikni ar mazuli viņa gaidībās.. Daudz kas ir izlasīts, bet vajadzīgs ir arī grūdiens ar burvju nūjiņu, piemēram, psihologa ieteikumi.

Paldies par uzmanību!

Sabīne un Punča bērniņš

GRŪTNIECĪBAS KALENDĀRS: SEKO LĪDZI GRŪTNIECĪBAS NORISEI