Pieredze - Grūtniecība (Gaidības) - 2. daļa

Viss sākumā likās, būs viegli un skaisti...tik augšu lielāka...
Nekā....
Nekas nav viegli...

Nav viegli, kad mainās garstāvoklis 1001 reizi, kā 1001 nakts. 
Nav viegli, kad pēkšņi neielien savās iecienītajās biksēs, vai neder tas ko biji plānojusi vilkt.
Nav viegli, kad audz un audz... no 60 kg līdz beidzamajiem 83 kg.

Tomēr pa starpai ir pārbaudes, pārbaužu galā...(man kā cilvēkam, kas pie ārsta iet sliktākajā gadījumā, tad šīs apskates mani visvairāk kaitināja).

Klīnikā Auxillia Prima pie Dr. Krastiņas ir jārēķinās, ka sev paredzētajā pieraksta laikā netiksi. Gaidīsi ilgāk. Bija pat 1h pēc noteiktā laika.

Kad uzzināju, ka esmu gaidībās, sirds teica, puncī dzīvo meitiņa peciņa - tā arī bija.
Lai gan USG ko sākotnēji veica praktikante minēja ka izskatās pēc Puikas, bet ārsts - 100% meitene. 
Nav jau lielas nozīmes, kāda dzimuma prieks, bet likās jauki, ka var gatavoties meitiņas sagaidīšanai - meiteņu krāsas gultas veļa, ratiņi utt. (lai gan rati mums šoreiz dzelteni Noordi Sole).

Analīžu nodošana man netraucē...ja vajag, vajag...
Tomēr mistika bija vienmēr.Nododot Auxilli Prima, vienmēr bija izmaiņas, kaut kas ne tā. Tad Leikocīti tad vēl kādi mošķi. Labi gan, ka lūdza veikt atkārtoti, ko arī darīju tieši EGL. 
Un tie rezultāti vienmēr labi.
Ar ko tas saistīts? 
Jautāju EGL, kad apnika jau 3 reizi iet atkārtotas analīzes taisīt.
Minēja ar pārvešanu un glabāšanas laiku. Kā rezultātā izmainās rādītāji.

Lai arī noticēju sākumā analīzēm (neveicot atkārtotas) - analīzes uzrādīja Urīnceļu iekaisumu. (Sasodīts). Bija jādzer 10 dienas antibiotikas, 2 reizes dienā.
Ha...tiku līdz 3 dienas rītam.
Kad visu dienu pūtu kā trombonu orķestrī.... 
Lai tiktu no darba uz mājām, braucu ar trolejbusu...līdz mājām uzreiz neaizbraukt, jo nācās izkāpt. Visi uz Tevi skatās kā uz paģiru nomocītu, vai vēl trakāk...
Bet nē...puncī mazā pupiņa protestēja pret medikamentiem.
Protams, es sazinājos ar ārstu. Ārsts vēlējās mainīt antibiotikas. Sirds saka: Hey...varbūt pārbaudīt vispirms rezultātu analīzēs.
Ta dam...un analīzes perfektas...Tāpēc organisms atteica.
(tad arī sākās, ka katras analīzes nācās veikt 2 reizes).

Mūsu ģimene, paldies visiem augstajiem, ir vesela kā rutki. Nav nekādu iedzimtu kaišu, arī ne Cukura diabēta.
Mums lika veikt Cukura līmeņa noteikšanu. Sadzēros to traki saldo dziru un gaidi savā e-pastā rezultātu.
Viss smuki - līmenī.

Mūsu mazulis īsti necentās uz šo pasauli... Puncī bija daudz jaukāk...mums bija jāveic ierosināšana 41 nedēļā un 3 dienās.
Un norīkojumā uz ierosināšanu ieraksts: Gestācijas diabēta bērns. (Hey...kas tas tāds, no kurienes, ja ar mani viss kārtībā un analīzes labas?!)

Gaidības salīdzinoši bija vieglas...grūtākais, ka nevari izdomāt ko, kādu, cik daudz mazulim pirkt. Veikala piedāvājums ir uz šī apjukuma(nezināšanas) veiksmīgi balstīta. Šajā posmā veikalā ir iespējams iegādāties visu ko nemaz nevajag - Kleitu kleitas un ko tik vēl ne.
Tik sasodīti viss smuki, visu gribas, bet...vai vajag?
Mums ir ziema...
Arī šeit Māmiņu kluba mammas nāca palīgā. 

Lai arī mūsu ģimenei ir automašīna un ar to braukt ir mana sirds lieta, mans mazais "SPA",(Vīrs parasti teica, ka esmu Šumahers. (arī autosports patīk)), bet darba atrašanās vieta neļāva ar to braukt ikdienā ( kļuvu par brīvdienu braucēju). Mans transports - Sabiedriskais transports.
Un te atkal, lai arī jau puncis ir redzmas, un vēlāk jau nepārprotami.
Kā grūtniece vari likties kaut garšļaukus, bet neviens apsēsties Tev neļaus... Manā 7 mēnešu, (pareizāk 4 mēnešu, kad puncis redzams) laikā - piedāvāja vietu sieviete ap gadiem 60. (lieki piebilst, ka man šķita nepieņemami šo vietu pieņemt...man šķita ka arī šī dāma noteikti ir nogurusi un vietu ir pelnījusi vairāk kā 16 gadīgi pusaudži).
Tāda nu ir mūsu sabiedrība, diemžēl... varbūt tāda pieredze ir tikai man...bet...

Mums noteiktais datums bēbucim bija 10. Janvāris. 
Katra diena sākot ar Ziemassvētku laiku, bijā kā gatavība izsaukumam... gaidīja visi ...vecāki, vecvecāki....radi zvana vecvecākiem un vecākiem ar ajutājumu : "Ir?".
Nekā....

Jā, kā jau minēju, mūs sūtīja uz ierosināšanu. (Šai mirklī likās, ka neesmu īsti pilnvērtīga, ka nekas nesākās pats par sevi... ka nezinu kāds ir tas "stress", kad jābrauc uz slimnīcu, kad viss sācies. Šķita, ka izkrīt kāds no šī mētelīša "Mamma" daļām...).
Mūs Dr. Krastiņa nosūtīja uz "Stradiņiem". Lai arī manā Dzemdību plānā bija minēts Rīgas Dzemdību nams ( gribēju tā...arī es Tur nācu pasaulē savai mammai).

Bija bail, jā...bailes no tā, kas ir ierosināšana, cik ilgi tā būs...Gatavojies mājās nākamā rīta braucienam, apzinātam braucienam, sagaidīt bēbīti...liekas, nekas nav tā kā vajag....asaras birst kā pupas no neziņas...

Un te nu 8:00 no rīta devāmies uz "Stradiņiem" gaidīt...

Turpinājums sekos...