Olšūnu donores pieredzes stāsts. Aleksandra Černova.

Olšūnu donores pieredzes stāsts. Aleksandra Černova.

28. Jun 13:42 Linda Paulauska Linda Paulauska

Raksts no bloga www.esence.lv.

Ar Aleksandru iepazināmies nejauši. Mūsu dažu minūšu īsajā, bet gana piepildītajā sarunā viņa atklāja kādu ļoti interesantu izvēli.

Aleksandra ir pieredzējusi olšūnu donore – 2021. gada maijā donēja olšūnas 5. reizi.

Viņa atbalsta olšūnu donēšanu, cenšas palīdzēt cilvēkiem kļūt par vecākiem un uzskata, ka donēšana ir gana būtiska, lai par to runātu sabiedrībā.

Aleksandra ir 24 gadus jauna, aktīva meitene, kura dzīvo Mārupē un Rīgā. Rīgas Stradiņa universitātē viņa ir 4. kursa studente veselības aprūpē, tehniskā ortopēda kvalifikācijā. Aleksandras sirdslieta ir medicīna, viņa mīl dzīvniekus un aktīvi pavadīt brīvo laiku. Aleksandru saista viss jaunais un nezināmais.

Aleksandra, prieks, ka esam satikušās. Kā tev klājas?

Man arī prieks! Pēdējā laikā ir ļoti aizņemti – studiju gads tuvojas noslēgumam, darbojos praksē, sāku meklēt darbu profesionālajā nozarē un dažādas citas lietas.

Kā uzzināji par olšūnu donēšanu, kā līdz tam nonāci un izdarīji izvēli?

Par olšūnu donēšanas iespēju uzzināju Rīgas Stradiņa universitātes pirmajā kursā – bioloģijas lekcijā pasniedzēja pastāstīja. Man interesē medicīna, viss jaunais, un nolēmu mēģināt. Sākotnēji pierakstījos uz vizīti Ava klīnikā (AVA Clinic - aut. piez.), un tālāk jau viss turpinājās. 

Cik reizes esi bijusi olšūnu donore?

Esmu donējusi olšūnas piecas reizes.

Cik tev bija gadu pirmajā donēšanas reizē? Cik gadu tev ir šobrīd?

Pirmajā reizē man bija 19, bet tikko palika 24.

Kāda ir tava galvenā motivācija? Būtiska ir arī finansiālā atlīdzība...

Pirmajā reizē mani noteikti vairāk motivēja interese. Es esmu ziņkārīga, man interesē medicīna un gribas daudz ko neikdienišķu pamēģināt. Nauda bija patīkamais bonusiņš. 

Nākamajās reizēs, saņemot zvanu, ka vēl kādai ģimenei varu palīdzēt radīt bērnus, mana primārā motivācija bija palīdzēt ģimenei. Es jau zināju donēšanas procesu un priecājos, ka biju laba donore.

Es uzskatu: ja man ir iespēja palīdzēt cilvēkiem, kuri ļoti, ļoti grib bērnu, tad kāpēc gan nedot iespēju!?

Aleksandra cer, ka palīdz kļūt par vecākiem (Foto Kate Hliznitsova)

Skaists mērķis. Vai vari, lūdzu, pastāstīt, kā sākas donēšanas process?

Pirmo reizi piezvanīju uz klīniku, lai pierakstītos. Klātienē aizpildīju anketu par slimību vēsturi un bija jāatzīmē dažādi vienkārši jautājumi, piemēram, par alkohola, cigarešu un citu vielu lietošanu, kā arī jānorāda dažādi parametri – matu un acu krāsa, augums, svars u.c.

Bija ginekologa pārbaude, ņēma analīzes. Analīzēs viss bija kārtībā, pēc mēneša bija psihologa konsultācija. Tās mērķis bija saprast, kāds ir psihiskais stāvoklis. 

Šajās vizītēs viss bija labi. Pēc tām veica citas analīzes, kuru rezultāti bija jāgaida vairākus mēnešus – klīnika sūtīja uz citu valsti un gaidīja rezultātus.

Visas pārbaudes noritēja veiksmīgi. Apmēram pēc trim mēnešiem mani iekļāva donoru sarakstā.

Vai ārsts tevi informē par iespējamiem riskiem? 

Pirmajā reizē ārsts pastāstīja par iespējamajiem riskiem. Ja arī kaut kas satrauc vai interesē, noteikti var prasīt ārstam – viņš visu izstāstīs.

Vislielākais risks ir stimulācijas laikā, kad tiek veiktas injekcijas. Var būt olnīcu hiperstimulācija. Tas nozīmē, ka olnīca var uzpampt. To ārsts ļoti uzrauga. Kamēr notiek injekcijas, vairākas reizes ir obligāti jāiet pie ārsta pārbaudīt situāciju.

Vai tu plāno donēt vēl?

Domāju, ka vairs nedonēšu. Piecas reizes ir pietiekami.

Vai zini, kurš tevi izvēlas un saņem tavas olšūnas?

Donēšanas process ir anonīms – es nezinu, pie kā nonāks manas olšūnas un olšūnu saņēmēji nezina mani.

Olšūnu saņēmēji izvēlas donoru pēc norādītajiem parametriem - augums, matu krāsa, acu krāsa u.c.

Vai var būt arī tā, ka neviens donoru neizvēlas?

Ja neviens donoru neizvēlas, tad klīnika vienkārši nezvana, un potenciālais donors paliek donoru sarakstā. Man zvanīja no klīnikas, ka ir ģimene, kura gribētu mani kā donori. Es piekritu, braucu uz vizīti, atkal nodevu analīzes un sākās procedūra.

Cik ilgi tu "gaidīji" donoru sarakstā, līdz tevi aicināja donēt?

Pirmajā reizē es saņēmu zvanu pēc apmēram 6 mēnešiem.

Kā notiek donēšanas process?

Man ir aktīvs organisms, tāpēc mana stimulēšanas programma notiek apmēram divas nedēļas – katru dienu konkrētā laikā injicēju hormonu medikamentus vēdera priekšējā daļā. Tas ir vienkārši, un klīnikā mani iepriekš apmācīja.

Injekcijas vēdera priekšējā daļā. (Foto: Shutterstock)

Ja kaut ko nesaprotu, vienmēr varu piezvanīt un paprasīt, un klīnikā visu izstāstīs. Ik pēc dažām dienām ir ārsta vizīte, kurā ginekologs apskata, kā attīstās olšūnas un kontrolē manu veselības stāvokli. Es esmu no medicīniskas specialitātes, man tas ir saprotams.

Kad olšūnas ir pietiekami attīstījušās, ginekologs nosaka operācijas datumu un laiku. Operācijā izņem medikamentozās stimulācijas rezultātā attīstījušās olšūnas. Operācija ilgst līdz stundai, pilnajā narkozē. Pēc operācijas dažas stundiņas atpūšos, pēc tam ir pārrunas ar ārstu par manu pašsajūtu. Ja viss ir labi, dodos mājās. Pēc nedēļas jāierodas uz atkārtotu vizīti.

Vai tev ir zināms, cik olšūnas no tevis izņem?

No manis ņem līdz četrām olšūnām, jo tādā gadījumā ir droši, ka starp tām būs vismaz viena derīga. Ja paņemtu tikai vienu, tā varētu izrādīties nepiemērota izmantošanai.

Kā notiek pēcaprūpe?

Pēc apmēram nedēļas ir bezmaksas vizīte pie ārsta – mani apskata, aprunājamies par manu pašsajūtu un donēšanas cikls ir noslēdzies.

Cik reizes sieviete var būt par donori?

Mediķi iesaka līdz 7 reizēm.

Tev ir informācija, cik bērniņi ir dzimuši no tavām olšūnām?

Nē, tādu informāciju nesniedz konfidencialitātes dēļ.

Kāda ir sajūta, apzinoties, ka kāda ģimene audzina bērniņu, kurš ir ieņemts ar tavām olšūnām?

Ik pa laikam domāju, un ik pa laikam man ir ienācis prātā, ka es esmu ģenētiskā māte. Gribētos zināt, kā bērni dzīvo, kādi viņi izskatās.

Tu apkārtējiem cilvēkiem atklāti stāsti par savu pieredzi? Kāda ir attieksme?

Mani draugi zina. Ja kāds tuvinieks uzzina, ir reakcija "oho! vāu!". Attieksme ir pozitīva un parasti ir daudz jautājumu. 

Man reiz bija atgadījums universitātē. Divas dienas pirms punkcijas operācijas mums studiju ietvaros bija ultrosonogrāfijas praktiskās mācības – mēs ar kursabiedriem viens otram skenējām vēderus. Pienāca mana kārta, mani skenēja, un izbrīnīti teica: “Jums ir ļoti lielas olšūnas!”. Man nācās izstāstīt, ka esmu donēšanas procesā. Gan pasniedzējs, gan kursa biedri bija pārsteigti.

Cilvēki ir gana saprotoši un ieinteresēti? 

Jā. Es esmu medicīniskā sfērā, iespējams, tāpēc apkārtējie cilvēki izsakās pozitīvi. Visi ir ļoti saprotoši.

Kāda ir finansiālā atlīdzība olšūnu donorei?

Donore saņem 800 Eiro finansiālo atlīdzību.

Kad sāku donēt, atlīdzība bija 700 Eiro, šobrīd tā ir paaugstinājusies. Es, protams, nezinu kāda atlīdzība ir citās Latvijas klīnikās.

Kā tu jūties par klīniku? Vai tu rekomendētu to citiem?

Klīnika, manuprāt, ir laba. Tas gan ir ļoti atkarīgs no katras sievietes vēlmēm. Klīnika nespiedīs, ja sieviete negribēs donēt. Man ir zināma sieviete, kura bija donore vienu reizi, bet vairāk negribēja iesaistīties, un klīnika viņas izvēli respektēja. Man pašai bija interese donēt vairākkārt, un es priecājos palīdzēt.

Vai tev ir kādi ieteikumi sievietēm, kuras domā, vai kļūt par olšūnu donorēm?

Informāciju es ieteiktu jautāt klīnikās. Ja tā ir jauna sieviete un viņa tiešām gribētu donēt, bet ir bail, var aiziet uz pirmo konsultāciju. Jautājumus varēs uzdot, uz tiem atbildēs un vēlāk būs laiks apdomāt savu izvēli.

Aleksandras hobijs ir slēpošana.

 

Lindas komentārs:

Paldies Aleksandrai par atklātu sarunu!

Raksts netiek apmaksāts, saturs ir balstīts uz atklātu interviju.

Seko Esences Facebook un Instagram lapām! Lasi www.esence.lv!